Vislabākais labestības veicinātājs ir mīlestība

Tās bieži vien iet roku rokā. Sevišķi, kad fiziskā varmācība rosina garīgas ciešanas, otru sāpīgi pazemojot.Labestība vairosies tikai tad, kad mazināsies ļaunums. Manuprāt, kādai daļai cilvēces - ar ļoti retiem izņēmumiem - labestība ir iekodēta. To apliecina jaunpiedzimušie cilvēki, kas ir labestīgi vismaz pirmos dzīves gadus un tas ir dabisks viņu stāvoklis attieksmē pret citiem.Sliktums vien tas, ka pieaugušie bērnos to labestības kodējumu sagandē un pieaugot cilvēks vairs nav spējīgs uz šādu attieksmi pret pasauli.Sākumā labestība mazinās pret svešiniekiem, bet bieži gadās, ka ļaunums pavēršas pret vistuvākajiem, pat pret savu māti, par tēviem nemaz nerunājot. Jo daudzi no viņiem ir tēvi tikai formāli, tā jau pašos pirmssākumos sagandējot bērnā labestību.Visdrošākais veids, kā vairot labestību, ir mazināt labestības ierobežojumus, un tas nu katram būtu pa spēkam, ja vēlētos saprast, cik šī īpašība ir nepieciešama visās dzīves izpausmēs. Tāpēc, ka jebkuram procesam nepieciešams kas tāds, kas izraisa ko objektīvi labu un vajadzīgu, kam nav negatīvu pazīmju un seku. Ja atceramies - gandrīz visi pasaules izcilie ļaundari, tādi kā Hitlers, Staļins, Pols Pots un citi, reiz bija mazi, labestības pilni bērniņi, līdz ļaužu ļaunums (patiesībā muļķība) tos samaitāja un padarīja par ļaundariem.Uzskatu, ka visoptimālākais veids, kā vairot labestību, ir iespējami vairāk papildināt cilvēci ar jaundzimušajiem un censties to labo cilvēku pienesumu vispārībai nesagandēt.Nesagandēt ar plānprātīgiem aizspriedumiem, ar tendencioziem apgalvojumiem, ko izraisa pārliecība par patiesības monopola turēšanu, ar naidu vispār kā kādu.Un atcerēties elementāro: miers baro, bet nemiers posta. Man šķiet, ka vislabākais labestības veicinātājs ir mīlestība, bet to vairot nav cilvēku spēkos, jo tā nāk no visaugstākajās aprindās mītošā.