Vismaz šāda sajūta rodas, iepazīstoties ar Latvijas partiju t. s. programmatiskajiem dokumentiem. Rīga - «Pilsēta, kurā vadītāji ir gudrības pārvaldnieki ar pazemīgām sirdīm» (GKR). Latvijas iedzīvotāji tiek aicināti «Būt labiem, devīgiem un līksmiem» (LZP). Un tādā garā. Uz jautājumu konkrētās partijas pārstāvjiem, kādā mentālā un fizioloģiskā stāvoklī šādas brīnumainas tēzes tapušas, absolūtā vairumā gadījumu interese tiek uztverta kā piekasīšanās. Programmas tāpat nelasot, un - tas galvenais! - svarīgi esot darbi, nevis programmas.
Par nelasīšanu. Tikpat labi var teikt, ka vēlētāji nelasa, jo zina, ka sarakstītas blēņas. Nevajag rakstīt muļķības, tad varbūt lasīs. Ja programmas, rezolūcijas utt. «neskaitās», tad partijas pašas uztur sistēmu, ka balso par t. s. lokomotīvēm. Kas savukārt neesot pareizi pašu politiķu skatījumā. Un nav jau arī - lokomotīves mēdz salūzt vai vispār beigu beigās izrādās rokas drezīnas. Vai arī velk Dievs zina ko. Vai arī, izrādās, vispār neko nevelk.
Par rakstītā (un arī runātā) it kā neizbēgamo atšķirību no t. s. reālās politikas. Tiesa, tāda pastāv, jo dzīve vispār ir visai neprognozējama padarīšana. Tomēr liekas, ka pašu politiķu sakāpināti skeptiskā attieksme pret «papīriem» izriet no viņu pašu izpratnes par lietu kārtību, savukārt šī izpratne nebūt neattiecas uz visu sabiedrību. Nedomāju, ka, piemēram, amerikāņi ir x reižu naivāki par vēlētāju Latvijā - gan jau arī viņi zina, ka solīts makā nekrīt. Tomēr prezidenta ikgadējā uzruna tiek gaidīta ar interesi, analizēta, jo ir tradīcija uzskatīt, ka tajā konkrētais politiķis iezīmēs savas prioritātes, nodomus. Priekšvēlēšanu debatēm demokrātiskajās valstīs ir augsti reitingi ne tikai tāpēc, ka tas ir «šovs», bet arī tāpēc, ka vēlētājus interesē piedāvājuma saturs un viņiem ir zināms pamats uzskatīt, ka kandidāti pret šo saturu nopietni izturas. Rietumos nav iedomājama situācija, kad politiķis nav lasījis vai arī «pārskrējis acīm» partijas programmu un saka: štrunts, kas tur sarakstīts, es vienkārši esmu labāks.
Bet mēs taču prioritātes iezīmējam, saka kandidāti. Protams. Tēriņu sadaļā. Kā tos finansēt? Nu, mācēsim, esot neizmantotas iespējas. «Veicināsim uzņēmējdarbību». Tērēsim naudu šogad, cerot, ka «veicinātā uzņēmējdarbība» nesīs augļus. Jo tā jābūt. Būšot nauda, jo prātīgāk saimniekošot. Jauki. Ar kādu summu rēķināties? Lielu. Ļoti konkrēti.
Piecdesmit gadu mūs jau aicināja vienkārši ticēt, ka būs labi, ka līderi zina, kas jādara. Tā bija komunistu laikos, kad PSKP kongresu «materiāliem» bija maz sakara ar reālo dzīvi. Izskatās, ka dažiem šāda kārtība joprojām liekas normāla.