Divi piemēri pēdējo nedēļu laikā. Nav noslēpums, ka autoremonta nozare Latvijā ir vienlīdz kupla un necaurspīdīga. Kā daudzajiem servisiem sokas ar nodokļu nomaksu, kā veidojas to pakalpojumu izcenojumi, cik lielā mērā tie atbild par sava darba kvalitāti - pieļauju, ka te ikvienam autobraucējam ir ko teikt, savukārt uzraugošās institūcijas atzīst lielu «pelēkā segmenta» klātbūtni. Auto tirgotājus šāda situācija pašsaprotami neapmierina - viņiem būtu izdevīgāk, ka remontdarbi tiek veikti pilnvarotos servisos, kuri savukārt objektīvi nespēj konkurēt ar pelēko segmentu. Tirgotāji izklāsta situācijas redzējumu Valsts ieņēmumu dienestam (VID), aicinot VID kopīgiem spēkiem sektoru sakārtot. VID piekrīt un, kā liecina neoficiāla informācija, norūc, ka līdz septembra vidum-beigām servisiem jāsaved sava saimniecība kaut cik kārtībā. Šī procesa ietvaros tirgotāji un pilnvarotie servisi Auto asociācijas (AA) izskatā apņemas arī no savas puses definēt, cik kāds pakalpojums reāli maksā, kvalitātes prasības utt. Ir šajās aktivitātēs racionālais grauds? Ir. Un tad pieslēdzas Konkurences padome (KP), kura paziņo, ka notiek nepieļaujama konkurences ierobežošana autoremonta nozarē. Pilnīgi skaidrs, ka KP nav pret ēnu ekonomikas apkarošanu, tomēr acīmredzot no KP specifiskā skatpunkta nedrīkst kādam saistoši pateikt, ka šis pakalpojums X nevar maksāt mazāk par Y eiro, jo pretējā gadījumā ir šaubas par kvalitāti vai nodokļu nomaksu. Un, ja jūs kā auto lietotājs to neņemat vērā, pats vainīgs. Principā arī KP rīcībā ir loģika - kāpēc jāpieņem, ka tikai tāpēc, ka vieni tirgus dalībnieki tā apgalvo, godīgiem līdzekļiem zemāku cenu piedāvāt nav iespējams? Nelaime tā, ka šī «katram sava taisnība» rezultātā definētā virsmērķa - pelēkā sektora apkarošana - sasniegšana var būt apgrūtināta, jo nu AA ir jāplēšas ar KP, savukārt VID nogaida plūkšanās rezultātu.
Citadeles pārdošana. Tātad ģeopolitiski pareizāk būtu banku pārdot amerikāņu investoriem (Ripplewood) - tā būtu līdz šim lielākā jeņķu investīcija Latvijā, un, kā zināms, par savas ieguldītās naudas drošību latvju ārpolitiskie partneri uztraucas vairāk nekā par vēsturisko taisnīgumu. Investori un pat ASV diplomāti Rīgā esot arī dievojušies, ka negrasās aktīvu drīz pēc tam ar pamatīgu maržu pārdot. Labi - šādas saistības var juridiski nofiksēt, lai nav bažu, ka, atvainojos par rupjību, no viena krievu multimiljonāra (Šeflera) bēga, otram virsū (tiek minēts Boiko) uzskrēja. Tiktāl saprotams. Bet kādēļ amerikāņi bija jāatstāj kā vienīgie, ekskluzīvie pretendenti uz Citadeli? Ja viņu piedāvājums ir labāks, vai tad, kā saka, gabals būtu nokritis, ja savus priekšlikumus varētu izteikt arī otrs pretendents? Neienāca prātā, ka tas izskatās slikti?