Prognozējama un konkurētspējīga nodokļu politika. Kvalificēts un izmaksās izdevīgs darbaspēks. Mazāk birokrātijas. Labākas tiesas. Kas vēl? Nu labāki ceļi... Tā, tas nu būtu galvenais. Un neizprotami reti tiek pieminēts tāds faktors kā drošība.
Dīvaini. Jo it kā taču pašsaprotami - bizness neattīstīties tur, kur ielas un mītnes vietas nedrošas, kur nav skaidrs, vai tiesībsargājošās iestādes ir spējīgas palīdzēt vajadzības brīdī utt. No potenciālās peļņas viedokļa ir gana daudz ļoti pievilcīgu zemju, tomēr tikai drosmīgie dosies riskēt uz, piemēram, Somāliju vai, atvainojiet, Ziemeļkaukāzu. Nav nemaz jābūt tik ekstrēmiem piemēriem: pētījumi liecina, ka ASV, Francijas vai Lielbritānijas aglomerāciju rajonos ar augstāku noziedzības līmeni uzņēmējdarbība salīdzinoši nīkuļos.
Tad kā mums Latvijā ir ar šo ekonomikai tik nepieciešamo nosacījumu - drošību? Laikam jau pašvaki, lai gan «mežonīgie deviņdesmitie» it kā sen aiz muguras. Un tas nav pārmetums policijai - nav vērts atkārtot cēloņsakarības starp sliktu finansējumu un darba kvalitāti. Spriežot pēc nākamā gada budžeta projekta, iekšlietu sistēmai resursus sāk palielināt, tomēr var tikai minēt, kad šis apsveicamais solis rezultēsies lielākā drošībā.
Ja runājam par drošības aspektu ekonomikas attīstībā (vai stagnēšanā), būtiska indikācija ir uzņēmēju slepkavības. Un nav nozīmes, vai vardarbīgi aizsaulē nosūtītais ir bijis kristāltīrs sirdscilvēks vai ar saviem melnumiņiem, uzņēmēja noslepkavošana ir signāls, ka konkrētā valstī biznesa vidē vispār iespējamas tādas konfliktu/konkurences risināšanas metodes. Un pēdējo gadu laikā tādi gadījumi - ja nerunājam par tādiem, kuros «uzņēmējs» bijis nepārprotami saistīts ar pretlikumībām darbībām, - ir bijuši vairāki, kas mazajai Latvijai ir daudz.
Uzņēmēji, to skaitā ārvalstu, ir saprātīgi ļaudis un diez vai izdarīs secinājumus par drošības līmeni Latvijā, vadoties no triviāliem stāstiņiem par apskaitīšanu un citām nedienām Rīgas lokālos. Bet, ja viņi redz, ka palielinās slepkavību skaits, ka ar pasūtījuma slepkavību izmeklēšanu nevedas, tas radīs vielu pārdomām ne mazāk kā Latvijas makroekonomiskie rādītāji.
Labā ziņa ir tā, ka iekšlietu sistēma vairs nedzīvo kārtējās reformas gaidās, - ministrs ir paudis, ka vispirms situācija jānostabilizē un jāļauj cilvēkiem strādāt. Savukārt Latvijas ekonomikas jautājumus kūrējošiem ministriem, Saeimas komisijām utt. vajadzētu iekšlietu sistēmu uztvert nevis kā «tērējošo nozari», bet kā svarīgu priekšnoteikumu ekonomisko mērķu sasniegšanā, nākt kopā, meklēt risinājumus un atbilstošu finansējumu. Tā ir joma, kurā uzlabojumus novērtēs gan, simboliski izsakoties, darba devēji, gan darba ņēmēji.