Ja ņem vērā, ka šīs nav debates par budžetu un parlamentāriešiem ir iespēja izvēlēties jautājumus ar garāku laika logu, varbūt klātesošie varētu parunāt par dažām citām tēmām.
Piemēram, uz kādu modeli nodokļu sloga attiecībā pret budžeta izdevumu apmēru virzāmies. Jo var dažādi. Var palikt pie pašreizējā līmeņa, bet tad jābūt skaidrai izpratnei par izdevumu iespējām. Var līmeni paaugstināt, bet tad ir jābūt tam, ko dažkārt sauc par sabiedrisko līgumu, diviem pamatvirzieniem: a) kā tiks nodrošināts, lai lielākais slogs negultos tikai uz tiem, kuri nodokļus jau maksā, b) kā potenciālie papildu ieņēmumi tiks tērēti (jo nekad nebūs tā, ka naudas pietiek visam).
Ja par jaunās ģeopolitiskās situācijas ietekmi uz Latvijas drošības riskiem mutes ir izrunātas sausas, kā šī situācija – ja pieņem, ka tāda tā saglabājas tuvākajos 3–5 gados, – ietekmē mūsu vietu starptautiskajā darba dalīšanā un piegāžu ķēdēs? Ja koncentrējamies tikai uz politiski militārajiem aspektiem, savukārt ekonomikā turamies pie status quo, tad diemžēl var droši paredzēt, ka tā vai cita uzņēmēju grupa atkal un atkal vēstīs par jūtamu ienākumu kritumu un dosies pie valsts prasīt atbalstu "krīzē". Citiem vārdiem sakot, mūsu skatījumā uz Latvijas vietu globālajā ekonomikā, manuprāt, joprojām valda ģeogrāfiskais determinisms – blakus esot ekonomikas, kuras teorētiski ir izdevīgi noņēmēji mūsu ostu pakalpojumiem, pārtikai utt. Grēks neizmantot iespēju. Jā, bet šī loģiskā konstrukcija, manuprāt, ignorē ģeopolitiskās izmaiņas, kas nav «atspēlējamas atpakaļ» divos trīs gados. Savukārt citi modeļi ir krietni sarežģītāki nekā ierastā muldēšana par Ķīnas tirgu, kas kaut kā gludi stāsies Krievijas & Co vietā. Ja mēs neredzam labas alternatīvas ģeogrāfiskā izpratnē, tad jādomā, kas ir mūsu vieta saturiskā ziņā (ko piedāvājam).