Divi ārvalstu piemēri, kas saturiski labi saprotami arī mums.
Ir uzskats, ka ASV, Japāna un nu, šķiet, arī eirozona rīkojas pareizi, noturot zemas procentlikmes. Mērķis - dot ekonomikai lētus naudas resursus, kas stimulētu aktivitātes atjaunošanos. Tiktāl skaidrs. Tomēr šāda politika, kas, cik noprotams, tiks arī turpināta tuvākajos gados, rada problēmas tiem pensiju fondiem, kas savu naudu izvieto valsts parādzīmēs. No vienas puses, drošas investīcijas - tātad labi. No otras puses, zemās likmes nozīmē arī zemu ienesīgumu. Un tas savukārt nozīmē, ka pensiju fondiem, piemēram, ASV, kuriem, lai tie ilgtermiņā spētu pildīt savas saistības, būtu nepieciešams ienesīgums 5% gadā līmenī, jāapmierinās ar vienu diviem procentiem. «Caurums» aug kā sniega pika. Protams, naudu var investēt citos finanšu instrumentos, savukārt tajos ir pensiju fondiem nepatīkami augsti riski...
Vairākums cilvēku ar simpātijām izturas pret plašāku atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Saule, vējš, biomasa... Problēma ir tā, ka, piemēram, «vecajā» Eiropā, kur gribēšana virzīties ogļu aizstāšanas virzienā tā kā būtu, pēc daudzajiem industrializācijas gadiem ir pašvaki ar koku resursiem. Rezultātā Eiropa sāk koksni «zaļajai enerģijai» importēt, tas nozīmē transportu, kas savukārt nozīmē papildu kaitējumu dabai. Vai arī pieprasījums enerģētikas sektorā paaugstina koksnes cenas, kas sadārdzina izejmateriālu mēbeļu ražotājiem un būvniekiem, kuri gribētu vairāk izmantot videi draudzīgo koku...