Ja pieņem, ka Vienotības līderei ministra idejas liekas publiku nevajadzīgi tracinošas (dažus mēnešus pirms vēlēšanām), nav tomēr skaidrs, kāpēc tikpat bargu publisku rājienu nesaņem citi Vienotības politiķi. Piemēram, daža laba veselības ministres iecere, kas turklāt vairs nav tikai pieļāvumu, aicinājuma uz diskusiju formā, nozari un pacientus satrauc ne mazāk (un atkal - te neapspriedīsim šo plānu saturu). Līdzīgi ar izglītības ministri. Citiem vārdiem, mēs drīzāk esam liecinieki tam, ka pašā valdošajā partijā ir atšķirīgas ietekmes grupas, un tas, kas politiķim atļauts, ja viņš pieder "pareizajai" grupai, nav atļauts, ja viņš tajā neiekļaujas. Un tas, ka attieksme pret finanšu ministru viņa paša partijas vadībā (atcerēsimies samērā neseno stīvēšanos ap kandidatūrām uz VID ģenerāldirektora posteni) ir tik īdzīga, rada bažas, ka tik nozīmīgajā ministrijā kādi lēmumi tiek virzīti, ar pašu Vilku sevišķi nekonsultējoties.
Tiktāl varētu teikt, ka vispār tās ir paša finanšu ministra un viņa nākotnes izredžu problēmas. Tomēr galu galā runa ir par to, kā izskatās Vienotība kopumā, un tas jau ir visas partijas intereses skarošs jautājums.
Pirmkārt, dažādu - pat pretrunīgu - viedokļu brīva paušana apliecina, ka partija nav sastingusi, ka cilvēki tajā domā, meklē risinājumus, kļūdās un atzīst savas kļūdas. Nevis, piedodiet, automātiski nu jau gadiem atkārto ekspremjera nogludinātos tekstus. Pašas Vienotības interesēs būtu saprast, ka ilgstoši gluži kā lielinieku laikos atsaukties uz klasiķiem (šajā gadījumā Dombrovski) ir dot mājienu, ka partijai nav jaunu ideju, lai gan pat Vienotības stingriem atbalstītājiem ir skaidrs, ka situācija, kad Dombrovskis kļuva par valdības vadītāju, un situācija tuvākajos gados tomēr atšķirsies.
Otrkārt, saknē apcērtot jebkuru diskusiju par ieņēmumu un izdevumu salāgošanu, Vienotība riskē nostiprināt viedokli par sevi kā status quo partiju, kuras retorika par taisnīgāku, solidārāku sabiedrība ir un paliek tikai retorika. Proti, kad izskan vārdu savienojums "nodokļu paaugstināšana", cilvēkiem objektīvi vispirms nāk prātā PVN vai pastāvošās IIN un UIN likmes, kuru paaugstināšanu atbalstītu retais. Tajā pašā laikā, ja jautājums ir, vai nodokļu sistēma Latvijā vispār ir taisnīga, vairums teiktu, ka nav gan, jo ir vismaz kaut ko dzirdējis par veidiem, kā šaurs turīgo ļaužu slānis savas iemaksas kopējā katliņā likumīgi un puslikumīgi minimizē. Paziņot, ka arī šajā segmentā neko mainīt nedrīkst, ir diezgan vieglprātīgi no pašas partijas puses. Būt labēji orientētai partijai (kā Vienotība sevi definē) nenozīmē būt augstprātīgai "dzīves veiksminieku" grupai.