Tas viss, protams, ir ārkārtīgi aizraujoši, tomēr man subjektīvi liekas būtiskāk saprast attiecības starp partiju un tās izglītības ministra postenim deleģēto Seili. Vai, citiem vārdiem sakot, man ir stipri vienaldzīgas Vienotībasiekšpartijiskās rotaļas, toties neliekas jēdzīgi, ka partija faktiski nes cauri savu ministru. Ne jau tāpēc, ka Seiles būtu žēl, bet tāpēc, ka runa ir par izglītības un zinātnes nozari. Tas, ka Seile un nozare nevar rēķināties ar par nozari politisko atbildību turošās partijas atbalstu, jo krāšņi parādījās vakar, kad ministre tikās ar nozares arodbiedrību. Traģikomiskā kārtā abas puses, kuras parasti un objektīvu iemeslu dēļ ir viegli saspīlētās attiecībās, nu ir vienotas rezignētā nopūtā par to, ka, tā teikt, mēs jau te daudz varam runāt, bet viss tāpat ir Finanšu ministrijas rociņās. Kura, ļoti iespējams, nozarei un ministrei naudas piešķiršanas jautājumā parādīs kādu noraidošu žestu. Savukārt autora piktošanās saistīta ar to, ka arī Finanšu ministrija ir Vienotības pārziņā.
Kāpēc Vienotība torpedē savu ministri? Tāpēc, ka Seile nav partijas biedre un, cik noprotams, negrasās par tādu kļūt? Nu un? Vai tāpēc partija nespēj ar viņu uzturēt dialogu? Varbūt Finanšu ministrija apšauba Izglītības ministrijas datus par pedagogu algu reformu? Jēziņ, tad sēdieties un kopīgi šos jautājumus izrunājiet - atkārtošos, abas ministrijas taču ir vienas partijas ziņā! Tad varbūt tāpēc, ka pati ministre, žargonā izsakoties, nevelk? Tad mainiet ministru. Tas, protams, nav patīkami, tomēr jebkurā gadījumā vēl sliktāka ir situācija, kad partija uzņemas politisko atbildību par nozari, izsludina nozari par vienu no trim prioritātēm un pēc tam labākajā gadījumā distancējas (sliktākajā - liek sprunguļus riteņos). Šobrīd nerrota tiek ne tikai Seile, kas būtu, piedodiet, mazākā nelaime, - nerrota tiek visa nozare.