Kā zināms, Latvijā daudz un dedzīgi tiek spriests, kā mazināt sociālo plaisu, nabadzību, akcentu liekot uz ļaudīm, kuru, ja tā var teikt, izejas pozīcijas ir smagas - ilgstošs bezdarbs, izglītības trūkums, sociālās komunikācijas prasmju trūkums, pašu vaina utt. Te nav ko iebilst.
Tomēr nereti liekas, ka piemirstam par sabiedrības slāņiem, kurus žurnālā publicētie franču zinātnieki sauc par «jaunajiem trūcīgajiem/nabagiem». Nestrīdoties par to, cik šāds termins veiksmīgs, nevar noliegt, ka šādi slāņi ir. Tiem piederīgajiem it kā ir gluži laba izglītība, ir pat darbs, tomēr viņu ienākumi uzrāda tendenci arvien vairāk atpalikt no izdevumiem, ambīcijām (pamatotām vai ne, tas ir cits jautājums). Cilvēki, kuri atbilstoši klasiskiem modeļiem varētu sevi uzskatīt par vidusslāni - skolotāji, ārsti, ierēdniecības pamatsastāvs un pat privāto uzņēmumu darbinieku liela daļa -, patiesībā jūtas nedroši par savu nākotni, nenovērtēti, stresā. Cilvēka atalgojums var sasniegt 500 latu, kas it kā neļauj viņu saukt par trūcīgu, bet, ja viņam ir vairāki apgādājamie, viņš, ļoti iespējams, tāds ir.
Atsevišķi nodalāms aspekts šajā tēmā ir izglītības nespēja nodrošināt no tās it kā izrietošo dzīves komforta un karjeras līmeni. Francijā statistika ir šāda: ja pirms 30-35 gadiem 70% no bakalaura grāda ieguvējiem varēja rēķināties ar menedžera posteni kā savu pirmo karjeras pakāpienu, tad 2006. gadā ar to var rēķināties tikai 25%. Jaunais cilvēks Francijā var palepoties ar dažādiem diplomiem un grādiem, tomēr apmēram ceturtā daļa vismaz sākotnēji atradīs tikai mazkvalificētu darbu.
Latvijas un Francijas situācija, protams, nav salīdzināma, tomēr pati problēma, šķiet, ir līdzīga. Proti, ir cilvēki, kurus mēs atzīstam par trūcīgiem, un vismaz retorikas līmenī uzskatām par nepieciešamu viņiem palīdzēt. Un ir cilvēki, kuri faktiski arī ir trūcīgi, pat ja vizuāli to grūti nojaust, tikai mēs viņus par tādiem nesaucam, un daudzos gadījumos viņi paši sevi par tādiem kautrējas atzīt. Ja «klasisko trūcīgo» gadījumā ekspertiem un politiķiem vismaz ir priekšlikumi, tad pati «jauno trūcīgo» pastāvēšanas fakta ignorēšana neveicina problēmas apspriešanu.
Franču sociologi arī norāda, ka šie «jaunie trūcīgie» ir arī politiski visapjukušākie. No vienas puses, viņi it kā nevēlas identificēt sevi ar kreisajiem, jo šādas partijas uzskata par, nu jā, klasisko trūcīgo un t. s. mazo algu saņēmēju interešu aizstāvjiem. No otras puses, viņi ir vīlušies arī labējos, jo šīs politiskās nometnes deklarācijās, kurām, kā mēdz teikt, ar prātu varbūt piekrīt, «nenolasa» risinājumus savai konkrētajai situācijai. Rezultātā, apgalvo franču autori, šis visnotaļ plašais «jauno trūcīgo» slānis vai nu mētājas vēlēšanu ciklā starp pretējiem flangiem, vai arī nekritiski gaida kādu (kārtējo) «centrisko» spēku.