Diemžēl, ja mēs palūkojamies, kāds tad ir valdības piedāvātais kompensācijas mehānisms, tad to nekādi nevar nosaukt par pārdomātu, sociāli atbildīgu un atbilstošu situācijai.
Pirmkārt, šis mehānisms paredz sniegt atbalstu tikai tām mājsaimniecībām, kurām ir noslēgti tiešie līgumi ar elektroenerģijas tirgotāju. Tas neparedz iespēju atbalstu saņemt tiem, kuriem tas pienāktos, bet nav šo tiešo līgumu ar elektrības tirgotāju - piemēram, ja dzīvoklis tiek īrēts, vai norēķins tiek veikts ar apsaimniekotāja starpniecību. Tas nozīmē, ka būs cilvēki, kuriem tik tiešām šo palīdzību vajadzēs, bet viņi nevarēs to saņemt.
Turklāt šis atbalsta mehānisms paredz visām mājsaimniecībām vienu un to pašu atbalsta apjomu neatkarīgi no to reālās nepieciešamības, neatkarīgi no tā cik mājsaimniecībā ir atbalstāmo personu – viens vai arī tā daudzbērnu ģimene, tie tik un tā būs pieci eiro mēnesī.
Šādu risinājumu nekādi nevar uzskatīt par adekvātu, sociāli atbildīgu un ekonomiski pamatotu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka valdības piedāvātais kompensāciju apjoms, salīdzinot ar tiem ieņēmumiem, ko valsts budžets saņems, iestumjot mājsaimniecības elektroenerģijas tirgū, ir paredzēts daudzkārt mazāks - ieņēmumi būs mērāmi vairākos desmitos miljonu, savukārt kompensācijas apmērs gada griezumā ir apmēram 5,1 miljons eiro. Papildus ienākumi valsts budžetā no PVN vien, ko nomaksās mājsaimniecības, sastādīs vairāk nekā 10 miljonus. Jau tas vien ir apmēram divreiz vairāk, nekā valdība ir paredzējusi kompensācijām.
Līdz ar to rodas pamatots jautājums: kādi ir patiesie valdības mērķi, ja tā vispār sajēdz, ko īsti dara, un vai tiešām šādu tirgus liberalizāciju varam uzskatīt par pārdomātu un sociāli atbildīgu?
Vēl jo vairāk, ja palūkojamies kā valdība piedāvā īstenot šo kompensācijas mehānismu, - proti, nevis izmantojot valsts struktūras, kas paredzētas sociālā atbalsta sniegšanai, bet uzliekot to īstenot komersantiem - elektroenerģijas tirgotājiem, kuriem ar to nav nekāda sakara, bet tie ir izvēlēti kā "malējie" šajā shēmā, jo pašvaldības principiāli atteicās uzņemties šī atbalsta administrēšanu, pamatoti uzskatot valdību par neuzticamu partneri, kurš atkal var neizpildīt savus solījumus, kā jau to reiz izdarīja ar GMI (garantētās minimālās iztikas) izmaksām. Līdz ar to tiek paredzēts, ka komersantiem būs jākreditē elektrības lietotājus paredzētā atbalsta apjomā, nesaņemot šo summu par saviem sniegtajiem pakalpojumiem, un pēc tam jāgaida, kad valsts to atmaksās. Tas paralēli uzliek vēl arī papildu slogu - katram komersantam veidot atbilstošu datubāzi un pēc tam to visu administrēt un salāgot ar valsts informācijas sistēmām. Tie ir ne tikai papildu izdevumi – šāda sistēma apgrūtina jaunu elektrības tirgotāju ienākšanu mājsaimniecību tirgū, nozīmīgi kropļojot konkurenci un padarot situāciju izdevīgu lielajiem uzņēmumiem, kuriem ir naudas rezerves, finanšu plūsma un var to atļauties. Tāds ir esošais elektroenerģijas tirgotājs Latvenergo, bet pārējiem tas būs nozīmīgs apgrūtinājums, turklāt uzturēt un administrēt šādu sistēmu tirgotājam nāksies uz savu esošo klientu rēķina, kas esošo mājsaimniecību tirgus monopolistu Latvenergo nostāda nesalīdzināmi izdevīgākā situācijā nekā jaunpienācējus.
Līdz ar to valdības darbošanās ap elektrības tirgus virināšanu izskatās aizvien šizofrēniskāka: kad no vienas puses mājsaimniecības tiek stumtas iekšā tirgū, bet no otras puses tiek darīts tā, lai mājsaimniecībām būtu liegta iespēja baudīt šos tirgus liberalizācijas augļus, jo vienkārši nebūs tirgotāju, kas būtu motivēti ar to nodarboties. Bet varbūt valdībai tas nemaz nerūp - galvenais ir liberalizēt un iegūt budžetā pēc iespējas vairāk ienākumu?
Nav jābrīnās, ja uzreiz pēc Saeimas vēlēšanām Latvenergo tiks ieteikts paaugstināt savu tarifu mājsaimniecībām, jo patiesībā savulaik lielā steigā koalīcijas sagatavotie likumprojekta grozījumi par tarifu iesaldēšanu ir vai nu apzināts brāķis, vai bezatbildīga nolaidība - tie nemaz neparedz tarifu iesaldēšanu un tie var tikti paaugstināti jebkurā brīdī!
Tas viss uzskatāmi parāda, ka valdība nav spējīga atbildīgi, sistēmiski pareizi un sabiedrības interesēm atbilstoši risināt arī šo jautājumu. Atliek vienīgi cerēt, ka šoreiz Saeimai tiks dots pietiekoši daudz laika, lai izlabotu kārtējo valdības brāķi, vai arī lai izstrādātu citu kompensācijas mehānismu.