Vai pēc Jaunā gada redzēsim raidījumu Jauna nedēļa?
Konkrēti šajā datumā atbildēt nevaru. Jo par to, ka šis raidījums varētu nākamajā gadā nebūt, esmu lasījis tikai internetā - dažādu interviju formā, ko sniedza LTV1 kanāla satura redaktore Sarmīte Plūme. Ar mani neviens neko nav runājis. Neko nav teicis, neko nav brīdinājis. Ja līdz šim ar Latvijas Televīzijas vadību mums nav bijusi diskusija par raidījuma kvalitātēm - ko darīt nākamajā gadā, ko uzlabot, kas viņiem raidījumā nepatīk, tad es uzskatu, ka vienkārši nepatīk deguni. Cilvēki, kas raidījumā strādā. Un tas ir viss. Tā ir tāda izrēķināšanās.
Vai, uzzinājuši šo informāciju, negriezāties tieši pie Sarmītes Plūmes ar šo jautājumu?
Mēs šajā nedēļā tiekamies ar Latvijas Televīzijas vadību. Trešdien. Taču es nesaprotu, kā šādā veidā var kārtot attiecības. Pirmkārt sāksim ar to, ka, ja viņi tā ir izlēmuši, tad viņi lauž ar mums un ar mani līgumu. Ir divi līgumi. ArS.A.F. pakalpojumi - tā ir producentu apvienība, kas man palīdz režisoriem. Un ar mani kā ar žurnālistu Egīlu Zariņu LTV ir noslēgusi autora līgumu par šī raidījuma veidošanu. Esmu šī raidījuma redaktors un moderators. Ar mani kā ar LTV žurnālistu neviens nav runājis. Man nav izteikts brīdinājums - ziniet, Zariņa kungs, jūs galīgi nevelkat, vai izskatās, ka tas viss ir garām. Redziet, Domburam līgums beidzās un dažādu iemeslu dēļ jaunu līgumu nevarēja noslēgt. Kas attiecas uz Jaunu nedēļu - līgums ir spēkā līdz nākamā gada beigām. Protams, ka līgumu var lauzt, bet, lai tas notiktu, ir jābūt kaut kādam ārkārtīgam forsmažoram. Piemēram, lauza līgumu ar Streipu. Viņš ēterā atļāvās necenzētus vārdus. Par to it kā varēja sodīt, jo viņš pat izdarīja sev slikti. Pret raidījumu Jauna nedēļa nav bijuši nekādi iebildumi. Es vispār nesaprotu, kā var lauzt līgumu ar žurnālistiem, ja pirms tam nav bijušas konkrētas saturiskas sarunas, ja nav bijis nekāda brīdinājuma.
Jums pārmet kvalitātes trūkumu, neatbilstību rezultatīviem rādītājiem. Kas tie par rezultatīviem rādītājiem, kam jums ir jāatbilst?
Acīmredzot te runa ir par reitingiem. Un šeit varu teikt, ka tie reitingi, kas tika plānoti, kad šis līgums tika slēgts, objektīvi - mēs šādu auditoriju nesasniedzam. Bet tā nav tikai šī raidījuma problēma. Nevar teikt, ka šis raidījums krīt ārā no kopējā konteksta. Kopš tika ieviesta virszemes apraide un parādījās lielākas iespējas skatīties dažādus kanālus, reitingi nokrita visiem. Latvijas Televīzijai par kārtu nokrita reitingi.
Vai reitingam ir jābūt galvenajam kvalitātes kritērijam sabiedriskajā televīzijā?
Tas ir absurds. Šī dzīšanās pēc reitingiem atgādina komerctelevīziju. Pēc reitinga var izmērīt tikai to, vai šo raidījumu skatās. Turklāt pēc tās sistēmas, kas pastāv vismaz piecpadsmit gadu, vairs nevar vērtēt, vai raidījumu skatās. Jo ir mainījušies televīzijas skatīšanās paradumi, ļoti liela daļa mūsu raidījumu skatās pēc tam internetā.
Vai taisnība, ka Jauna nedēļa tika iecerēta kā ārpolitikas raidījums?
Sākotnēji man bija tāda ideja. Jo, manuprāt, tas ir ļoti nepareizi, ka Latvijas televīzijās - vispār nevienā - tolaik nebija raidījumu, kas analizē ārpolitiku. Ziņu līmenī - tur un tur to nošāva, varbūt, bija - bet analīzes nekādas. Mūsu raidījums bija domāts kā tāds vecā Globusa aizstājējs. Televīzijas vadība mums aizrādīja, ka interese par to cilvēkiem ir ļoti maza. Ņemot vērā, ka Latvijas Televīzija darbojas arī kā komerctelevīzija, tika domāts, kā palielināt reitingu. Tāpēc raidījuma sākumā ir mūsu versijas par politiskajiem notikumiem valstī. Mēs nevienu neatmaskojam. Mēs nedzenamies pēc sensācijām. Mēs vienkārši izklāstām versijas par to, kā varētu attīstīties notikumi mūsu valstī. Tas bija labs risinājums, lai palielinātu raidījuma reitingu, jo tieši iekšpolitiskā raidījuma sadaļa ir reitingā augstāka. Te mēs nonākam pie jautājuma - vai sabiedriskajai televīzijai vispār ir jādzenas pēc reitingiem vai jāsniedz patiesa un vērtīga informācija?
NEPLP ir paziņojusi, ka turpmāk raidījumus vērtēs pēc kvalitatīviem kritērijiem. Kas tie ir par kritērijiem?
Tas ir abstrakts jēdziens. No NEPLP esmu dzirdējis pretrunīgus, dažkārt savstarpēji izslēdzošus paziņojumus. No Grūbes kunga, kura pārziņā ir sabiedriskā televīzija, esmu dzirdējis šo visnotaļ pareizo apgalvojumu, ka sabiedriskajam medijam nav jādzenas pēc reitingiem, bet ir jābūt televīzijai, kurā cilvēki var atrast sev nepieciešamu informāciju. Līdzīgi kā bibliotēkā, kur nav tikai bestselleri, tikai kases grāvēji, bet ir grāmatas, kurās ir informācija, kas ir vajadzīga sabiedrībai. Tas ir pareizs uzskats, jo sabiedriskajam medijam nav jādzenas pēc reitingiem. Bet tomēr tas notiek.
Bet bez reitinga ir arī citi kvalitātes kritēriji, vai ne?
Tie ir tukši skaisti vārdi. Pareizi, bet bez piepildījuma. Kopš padome darbojas, dzirdu, ka jāuzlabo televīzijas saturs. Ko nozīmē saturs? Tas, kas patiks Grūbes kungam, varbūt nepatiks skolotājai Suntažos. Pēc kā to vērtēt? Gints Grūbe, kopš sāka kandidēt uz padomes locekļa amatu, visās uzstāšanās reizēs teica, ka nav lielāka ļaunuma Latvijas Televīzijā kā raidījums Krējums saldais. Netika, protams, dota pavēle, bet šādi teksti tika izteikti, ko LTV vadība acīmredzot saprata kā komandu. Tāpēc gribu teikt, ka Gints Grūbe nodarbojas ar cenzūru. Ar satura ietekmēšanu. Un tā ir cenzūra. Jo tagad šis raidījums ir noņemts ar domu, ka ar naudu, kas aizgāja kultūras raidījumam, ir jāuzlabo krievu ziņu kvalitāte. Es nezinu, kāds melns kaķis ir pārskrējis Grūbes un Inkēna ceļu, bet tas ir pilnīgi skaidrs, ka Gints Grūbe tagad apzināti likvidē raidījumus, kuriem stāv klāt Edvīns Inkēns. Un tā domā ļoti daudzi cilvēki, ne tikai es. Pajautājiet televīzijas žurnālistiem.
(NEPLP locekļa Ginta Grūbes atbildi uz Egila Zariņa pārmetumiem cenzūrā lasiet 11.decembra laikrakstā Diena)