Augsti godātais Latvijas Valsts prezidenta kungs!
Es vēršos pie jums kā pie valsts augstākās amatpersonas, kurai Saeima ir deleģējusi tautas uzticību rūpēties par Savu valsti un Savu tautu.
Mēs visi esam liecinieki tam, ka pasaulē notiek nozīmīgas globālas pārmaiņas, tās neizbēgami skar arī Latviju kā valsti, kas ir integrēta daudzos starptautiskos procesos un dažādās starptautiskās struktūrās.
Ir ļoti svarīgi, lai mēs šīs pārmaiņas spētu izmantot savās interesēs, nevis būtu tikai citu interešu objekts.
Uzskatu, ka šādam uzstādījumam jābūt jebkura valstsvīra, kas patiesi vēlās kalpot savas tautas un valsts interesēs, prioritātei. Diemžēl bieži esam piedzīvojuši pretējo.
Uzskatāms piemērs tam ir pašreiz notiekošais saistībā ar Latvijas dabasgāzes tirgus liberalizāciju.
Ir acīmredzams pamats uzskatīt, ka situācija tiek izmantota nevis, lai pieņemtu drosmīgus un tālredzīgus lēmumus savas valsts un tautas interesēs, bet, lai manipulējot ar sabiedrības viedokli, amatpersonu nekompetenci un iespējamo angažētību, īstenotu šauras politiskas intereses, kuras Latvijas tautai var izmaksāt daudzus un daudzus miljonus, un uz vairākiem gadiem iegrūst Latviju vēl dziļākā atkarībā no esošajiem energoresursu piegādātājiem, kas rezultātā novedīs sabiedrību pie vēl dziļākas nabadzības un tālākas šķelšanās, radot aizvien lielāku neapmierinātību un veicinot sabiedrības radikalizāciju, tādējādi veidojot lielāku pieprasījumu pēc tādas politikas un politiskiem spēkiem, kas to atbalsta.
Savā vēstulē minēšu Jums konkrētus faktus, kas kalpo par apliecinājumu augstāk minētajam.
Bet vispirms atļaujiet man, kā Saeimas Tautsaimniecības komisijas loceklim, kurš pats ir piedalījies plaši apspriestā komisijas lēmuma pieņemšanā saistībā ar Lavijas dabasgāzes tirgus liberalizācijas „atlikšanu” , sniegt jums objektīvu un patiesu informāciju par šo lēmumu, jo sabiedrībā intensīvi tiek izplatīta tendencioza informācija, balstoties uz dažādu „ekspertu” pausto viedokli, kuri šī lēmuma pieņemšanas procesā nemaz nav piedalījušies, un spriežot pēc viņu teiktā - nav pat iepazinušies ar komisijas pieņemto lēmumu, vai nav spējuši to izdarīt ar atbilstošu kompetenci, vai arī apzināti izplata nepatiesu informāciju.
Vispirms vēlos uzsvērt, ka komisijas pieņemtā lēmuma nolūks nav paildzināt esošā gāzes piegādātāja monopolu, atliekot dabasgāzes tirgus liberalizāciju, kā to nepatiesi cenšas pasniegt sabiedrībai, bet gan pielāgot Latvijas likumdošanu Latvijas reālajām iespējām, liberalizāciju īstenojot valstij un sabiedrībai visizdevīgākajā veidā.
Komisijas piedāvātie likuma grozījumi neatliek reālo liberalizācijas procesu un konkurences radīšanu esošajam monopolam, bet gan novērš sasteigtu, nepamatotu un formālu liberalizāciju „uz papīra”, kas tikai radītu nepamatotas papildus izmaksas Latvijas sabiedrībai, bet nesniegtu tai nekādu labumu. Saprotot Latvijas specifisko situāciju, šādu iespēju Latvijai paredz arī Eiropas likumdošana, tā saucamā 3.pakete. Tāpēc nepatiesi un nekompetenti ir izteiktie apgalvojumi, ka komisija piedāvā likuma grozījumus, kas ir pretrunā EK prasībām par dabas gāzes tirgus liberalizāciju, patiesībā ir gluži pretēji:
Pašreiz spēkā esošā Latvijas likumdošana ir izstrādāta vadoties pēc tā saucamās 2.paketes prasībām, kura vairs nav spēkā, bet ES dalībvalstīm tagad saistošas ir 3.paketes prasības. Komisija ar savu lēmumu, ievērojot 3.paketes prasības, centās iezīmēt ietvaru risinājumam, kas novērstu pēc novecojušās, spēkā neesošās 2.paketes izstrādāto, un joprojām spēkā esošo Latvijas likumdošanā paredzēto normu pretrunas ar Latvijas valsts uzņemtajām, joprojām spēkā esošajām, saistībām pret „Latvijas Gāzes” akcionāriem, kas izriet no 1997.gada 2.aprīlī noslēgtajiem „Latvijas Gāzes” akciju pirkuma – pārdevuma līgumiem starp Latvijas valsti un Vācijas „Ruhrgas AG un PreussenElektra AG” un Krievijas „Gazprom”: pienākumu saglabāt „Latvijas Gāzi” kā vienotu kopumu un līdz 2017.gadam un nodrošināt dabasgāzes pārvades, uzglabāšanas, sadales un realizācijas tiesības vienīgi Latvijas gāzei.
Tādējādi, atstājot pašreiz likumā paredzēto liberalizācijas kārtību, Latvija būs spiesta pārkāpt arī tos normatīvos aktus un starptautiskus nolīgumus, ar kuriem Latvija ir apņēmusies nodrošināt skaidrus, taisnīgus un stabilus investīciju nosacījumus un investīciju aizsardzību enerģētikas nozarē. Tas noteikti radīs zaudējumus Latvijas valstij, gan īstermiņā - tiesvedība ar esošajiem investoriem, gan ilgtermiņā – ar šādu rīcību Latvija dos skaidru signālu potenciālajiem investoriem, ka tie nevar rēķināties ar taisnīgiem un stabiliem investīciju nosacījumiem Latvijas enerģētikā, kas savukārt var kļūt par nopietnu šķērsli sekmīgai Latvijas dabasgāzes tirgus liberalizācijai un konkurences radīšanai esošajam monopolistam.
Atšķirībā no Latvijas Gāzes sākotnēji piedāvātā likuma grozījuma, kurš ”Enerģētikas likuma atsevišķu pantu spēkā stāšanās kārtības likumā” piedāvāja tikai liberalizācijas pasākumu atlikšanu, komisija pieņēma lēmumu virzīt grozījumus, kuros tiek paredzēts, ka atsevišķas likuma normas– tās, kuras nodrošina tiesības jebkuram sistēmas lietotājam pieeju Latvijas gāzes infrastruktūrai uz atklātiem, vienlīdzīgiem un ekonomiski pamatotiem nosacījumiem, stājas spēkā uzreiz pēc šo grozījumu pieņemšanas (tātad ātrāk), nevis saskaņā ar esošo kārtību tiek atliktas līdz 2014.gada 4.aprīlim. Tādējādi nodrošinot, lai Latvija netraucētu Lietuvas un Igaunijas iecerētajiem liberalizācijas procesiem. Savukārt tās likuma normas, kas saistītas ar Latvijas gāzes sadalīšanu un iespējamo aktīvu pārdošanu, lai izveidotu neatkarīgu sistēmas operatoru, tiek atliktas līdz brīdim, kad Latvijai būs iespējams saņemt alternatīvas gāzes piegādes no citas gāzes sistēmas – kā to arī paredz pašreiz spēkā esošā Eiropas likumdošana (tā saucamā 3.pakete) attiecībā uz Latvijas dabasgāzes tirgus liberalizāciju, kas ir loģisks un pamatots regulējums, jo, kamēr Latvijai nav alternatīvu gāzes piegādes iespēju, šiem liberalizācijas pasākumiem nebūs praktiskas jēgas un Latvijas patērētājiem tie nesīs tikai papildus izdevumus, jo būs jāuztur sarežģītāka un dārgāka gāzes sistēma. To uzskatāmi apliecina arī Latvijas pieredze elektrības tirgus liberalizēšanā, kad sistēmas izmaksas pieauga par 10-15%.
Izteiktie apgalvojumi, ka komisijas lēmums tapis „Gazprom” spiediena rezultātā, ir absurdi un nepamatoti – tieši pretēji, pieņemot lēmumu komisija vadījās no tā, lai novērstu situāciju, kurā Latvija būtu spiesta izdarīt reālajai situācijai neadekvātu un tiesiski nepamatotu spiedienu uz Latvijas Gāzes akcionāriem. Protams, nenoliedzami šāda neadekvāta Latvijas rīcība spiestu Latvijas gāzes akcionāriem aizstāvēt savas intereses, kā arī realizēt pasākumus, lai ātrāk atgūtu savas investīcijas, un nebūtu loģiski sagaidīt, ka attiecībā pret Latviju tiktu īstenota labvēlīga gāzes cenu politika, taču šādā situācijā Latvijas gāzes akcionāru rīcību klasificēt kā spiediena izdarīšanu būtu nekorekti.
Pilnībā var piekrist EK paustajam viedoklim: „ka integrēts, liberalizēts tirgus, kurā ir efektīva konkurence, nodrošina patērētājiem godīgas gāzes cenas”, un atbilstošai EK rīcībai – piešķirot Latvijai dabasgāzes tirgus liberalizācijas atlikšanas iespējas līdz brīdim, kamēr Latvijā šāds tirgus un efektīva konkurence nav iespējama.
Esošajā situācijā būtu svarīgi, lai arī Latvijas politiķu secinājumi un rīcība beidzot būtu tikpat adekvāta. Valstiska un drosmīga. Ir jāuzdrošinās beidzot būt pašapzinīgiem egoistiem, valstiskā nozīmē.
Komisijas piedāvātie grozījumi nodrošinās Latvijas tautsaimniecībai un Latvijas patērētājiem zemākas energoresursu cenas, kas dos reālu iespēju jūtami samazināt obligātās iepirkuma komponentes pieaugumu un siltuma izmaksas, kamēr to nav iespējams izdarīt ar konkurences līdzekļiem. Kopumā tie varētu būt ieguvumi mūsu tautsaimniecībai un sabiedrībai, kas mērāmi simtos miljonu!
Būtu muļķīgi un gļēvi šo iespēju neizmantot, tikai tāpēc, ka kāds var nosodoši aizdomīgi pakratīt ar pirkstu un pajautāt: vai tikai jūs neizdabājat „Gazprom” interesēm?!
Apzinoties esošo situāciju, un ņemot vērā, ka EM, kas ir atbildīga par šīs situācijas risināšanu, ilgstoši nav spējusi pieņemt nekādu politiski atbildīgu lēmumu šajā sakarā, un arī komisijas sēdē tā nespēja pārliecināt deputātus par savām iespējām un gatavību spēt pārredzamā laika periodā atrisināt šo situāciju, komisijas deputāti ar plašu komisijas atbalstu nolēma iniciēt šādu grozījumu izskatīšanu Saeimā, nosakot pietiekami ilgu priekšlikuma izskatīšanas termiņu starp lasījumiem (saskaņā ar EM paustajiem gatavības solījumiem), lai dotu iespēju ekspertiem un politiķiem vispusīgi to apspriest un, ja nepieciešams, atbilstoši uzlabot - tādējādi nodrošinot parlamentāro atbalstu un uzraudzību procesam, par kuru atbildīgā EM jau vairākus gadus nav uzdrošinājusies pieņemt nekādus lēmumus. Šādu lēmumu atbalstīja visi komisijas deputāti, izņemot divus Reformu partijas deputātus, kuri atturējās, nevis iebilstot pret lēmuma būtību, bet gan pamatojot savu pozīciju, ka tomēr šos grozījumus vajadzētu sagatavot un virzīt viņu partijas pārraudzītajai Ekonomikas ministrijai.
Diemžēl ir jāsecina, ka Saeimas Tautsaimniecības komisijas iniciatīva ir izmantota nevis kā iespēja, lai konstruktīvi risinātu Latvijai aktuālo problemātiku, bet gan kā augsne savtīgām politiskajām spēlēm, nerēķinoties ar valsts un sabiedrības interesēm.
Sabiedrībai tiek sniegta nepatiesa informācija, ka komisijas lēmums ir pretrunā ar Eiropas likumdošanas prasībām, ka tas ir tapis pakļaujoties „Gazprom” spiedienam, ka tas aizkavēs konkurences veidošanos Latvijas dabasgāzes tirgū un liegs Latvijas patērētājiem iespējas izvēlēties sev izdevīgāko gāzes piegādātāju. Sabiedrība tiek baidīta ar dziļāku atkarību no Krievijas, un tādēļ nepieciešamību pretoties šādam lēmumam.
Ir zīmīgi, ka ar šādiem paziņojumiem klajā nāk tieši tas politiskais spēks, kura pārstāvji paši ir bijuši vistiešākā veidā saistīti ar Latvijas Gāzes veikto privatizāciju, kuras rezultātā Latvijas puse tagad ir uzņēmusies saistības saglabāt Latvijas gāzes monopolu līdz 2017.gadam - LR Ekonomikas ministrs bija Gundars Krasts (atbildīgais ministrs par privatizācijas jomu), bet LR Finanšu ministrs bija Roberts Zīle.
Šādi paziņojumi tiek veikti labi apzinoties, ka Latvijas valsts tādējādi tiek grūsta uz prettiesisku rīcību, kas savukārt nozīmīgi sarežģīs Latvijas attiecības ar “Latvijas Gāzes” akcionāriem, un, protams, radīs sarežģījumus attiecībās ar Krieviju. Tas savukārt radīs iespēju pasniegt notiekošo kā “Gazprom” (Krievijas) spiediena izdarīšanu uz Latviju, tādējādi veidojot tālāku saspīlējumu Latvijas -Krievijas attiecībās, un radot labvēlīgu augsni iniciatīvām ar mērķi stāvēt pretī šādam „Krievijas spiedienam”, kas rezultātā novedīs pie sabiedrības tālākas šķelšanas un radikalizācijas, jo provocēs pret to vērstas iniciatīvas, kas savukārt atkal kalpos par pamatojumu turpināt īstenot „pretstāvēšanas politiku” . Rezultātā, vienīgie ieguvēji no šāda procesa būs radikālo politiku pārstāvošie politiskie spēki, kas būs kā saspēles partneri viens otram, un ņemot vērā tuvojošās Latvijas pašvaldību vēlēšanas, noteikti izmantos šo procesu, lai vairotu savu politisko ietekmi sabiedrībā.
Atļaušos paust pamatotas bažas par EM spēju un motivāciju īstenot Latvijas dabasgāzes tirgus liberalizāciju atbilstoši Latvijas valsts un sabiedrības interesēm. Jo, lai gan augstāk minētā problemātika pastāv jau vairākus gadus, EM joprojām ne tikai nav pamatojusi savu pozīciju, bet nav pat spējusi pietiekoši skaidri to definēt – kādi tad tieši pasākumi un kad ir veicami gāzes tirgus liberalizācijas sakarā, lai sasniegtu Latvijas izdevīgāko rezultātu?
EM joprojām nav uzrādījusi nekādus aprēķinus, nekādu konkrētu argumentāciju un reāli izvērtējamus pamatojumus, nespējot sniegt neko vairāk kā vispārēja rakstura, ne ar ko nepierādītus, paziņojumus. Piemēram, EM pārstāvju paustie publiskie paziņojumi, ka dabasgāzes tirgus liberalizācijas pasākumi nav jāatliek, „lai dotu pareizos signālus investoriem”, rada pamatotus jautājumus - kādus tieši signālus un kādiem investoriem EM ar šādu rīcību vēlas dot, zinot, ka šāds liberalizācijas process nesniegs labumu ne Latvijas valstij, ne Latvijas patērētājiem, un ignorējot savas saistības pret esošajiem investoriem, nekādā ziņā nevairos jaunu investoru uzticību un gatavību investēt Latvijas enerģētikas nozarē?
Visnotaļ savdabīgi ir vērtējami Nacionālās apvienības un atsevišķu Vienotības politiķu paustie iebildumi pret komisijas piedāvāto likumdošanas iniciatīvu izmantot 3.paketē paredzētās derogācijas iespējas, jo šo partiju Eiropas Parlamenta deputāti pilnībā ir atbalstījuši un apstiprinājuši šos 3. paketē paredzētos nosacījumus, kurus tagad komisija piedāvā izmantot: vai nu tā ir partiju divkosība vai nekompetence – Eiropai paužot vienu viedokli, bet attiecībā pret savu tautu īstenojot pilnīgi pretējo.
Tāpēc esošajā situācijā tiem politiķiem, kuri joprojām uzstāj uz sasteigtu dabasgāzes tirgus liberalizācijas procesu, būtu jāskaidro sabiedrībai savas pozīcijas pamatotība un tās atbilstība Latvijas interesēm, lai novērstu pamatotas aizdomas par savas pozīcijas angažētību vai nekompetenci.
Uzskatu, ka Latvijas tautsaimniecībai un sabiedrībai visizdevīgākais un efektīvākais veids kā nodrošināt konkurenci „krievu gāzei” un mazināt atkarību no tās, ņemot vērā, ka Latvijā gāze galvenokārt tiek izmantota siltuma ražošanai, ir nevis steigt veikt no praktiskā pielietojuma un patērētāju interešu viedokļa bezjēdzīgas manipulācijas ar dabasgāzes infrastruktūru, bet gan īstenot efektīvu vietējo energoresursu izmantošanu, attīstot tam savas tehnoloģijas, tādējādi radot ne tikai konkurenci gāzei, bet arī radot jaunas darba vietas, attīstot savu zinātni un inovatīvus eksportspējīgus produktus ar augstu pievienoto vērtību. Diemžēl Latvijai joprojām nav ne savas Enerģētikas stratēģijas, ne sakārtotas normatīvās vides, ne skaidru principu, ne konkrēta plāna attiecībā uz iespējamo atjaunojamo energoresursu izmantošanu Latvijas tautsaimniecībā, par ko atbildīga ir Ekonomikas ministrija. Vai varbūt pie tā arī vainojams ir „Gazprom” ?
Pirms dažiem gadiem, ieņemot atbildīgu amatu SPRK, es biju vienīgā valsts amatpersona, kas uzdrošinājās atklāti kritizēt pastāvošo kārtību attiecībā uz „vietējās enerģētikas” atbalsta shēmām, norādot, ka tādējādi mēs tuvākajā nākotnē piedzīvosim nozīmīgu iepērkamās elektroenerģijas sadārdzinājumu un gatavojam paši savas tautsaimniecības kapraci. Šodien manu viedokli ir apstiprinājusi reālā dzīve, taču toreiz tas tika noraidīts, vienkārši uzspiežot šī viedokļa autoram „Gazprom” interešu lobija zīmogu.
Tagad es vēršu jūsu un sabiedrības uzmanību uz notiekošo saistībā ar Latvijas dabasgāzes tirgus liberalizāciju, labi apzinoties, cik neērts un nepopulārs ir šāds mans solis, tomēr kā valstsvīrs un Savas zemes patriots, domājot par Savas valsts un tautas labklājību, es nevaru to nespert, pat ja tādēļ atkal tikšu diskreditēts kā „Gazprom” interešu paudējs.
Es aicinu jūs izrādīt savu iniciatīvu un izmantot savu autoritāti, pieprasot valsts augstāko amatpersonu, tai skaitā valdības locekļu, atbildīgu rīcību Latvijas tautas interesēs.
Ar cieņu,
Ivars Zariņš, 11. Saeimas deputāts