Tas, protams, turpina savā ziņā stiprināt Baltijas vienotību, kuru mums tā patīk piesaukt, kad jāpamato kāds reģionālās sadarbības projekts, bet tas noteikti nekalpo sekmīgai Latvijas nacionālo interešu īstenošanai.
Lai kā atrunātos un aiz skaistām frāzēm slēptos atbildīgās amatpersonas par esošo situāciju un censtos atrunāties, ka bumba ir lietuviešu pusē un mums atliek tikai gaidīt, kad un kāda tiks izdarīta piespēle. Tomēr tā tas ir tikai tad, ja joprojām gribam būt nespējnieki un nīkuļi, kas nespēj vai nevēlās paši veidot savas valsts likteni, bet ļauties, lai labāk to mūs vietā izdara kāds cits – Eiropa, vai nu jau lietuvieši.
Jā, tik tiešām ir daudz neatbildētu jautājumu, uz kuriem pirmām kārtām būtu jāsniedz atbildes projekta virzītājiem, bet tikmēr arī Latvijai būtu daudz darāms, ja vēlamies no šī procesa gūt sev maksimālu labumu.
Iespēju ir daudz, un gandrīz nekas nav izdarīts
Vispirms jau, lai varētu atbildīgi spriest par Latvijai nepieciešamo lomu šajā projektā, mums būtu jābūt savai Enerģētikas stratēģijai, kuras mums joprojām nav – tai būtu jādod ilgtspējīgs skatījums uz Latvijas izaicinājumiem un iespējām tos risināt, un tālāk, balstoties uz to, mūsu rīcībā būtu jābūt sagatavotam šo alternatīvo iespēju izvērtējumam. Turklāt nevis šauri, vienas nozares – enerģētikas, ietvaros (kāda būs elektroenerģijas cena), bet gan izvērtējot katru alternatīvu visas tautsaimniecības kontekstā (tās iespaidu uz citām nozarēm, reģionālo attīstību, nodarbinātību, nodokļu ieņēmumiem, u.t.t.).
Nekā tāda mūsu rīcībā nav. Vai arī to būtu jāgaida no lietuviešiem? Vai tomēr, kamēr viņi tiek skaidrībā ar savu kocesijas līgumu, mums vajadzētu beidzot tikt galā ar saviem mājas darbiem, kuri bija jau sen jāpaveic.
Vēl jo vairāk, neviens cits mūsu vietā nerisinās tos jautājumus, kas skar mūsu nacionālās intereses saistībā ar mūsu kaimiņiem. Bet šeit atkal valdība izvēlējusies sev visērtāko un sev tik tradicionālo pieeju – pašai nedarīt neko, neuzņemties uz sevi atbildību un jebkādu problēmu smagumu uzvelt citiem – šajā gadījumā uz Latvenergo, nozīmīgi sašaurinot risināmo jautājumu loku līdz energokompānijas kompetences ietvariem, tādejādi aiz borta atstājot visu pārējo Latvijai tik ļoti aktuālo problemātiku, ko neesam spējuši atrisināt savās attiecībās ar Lietuvu. Piemēram, lietuviešu nojauktās dzelsceļa sliedes pie Reņģes, lai kravu tranzīts caur Lietuvu nevarētu iet uz Liepājas ostu, Latvijas- Lietuvas jūras robežas noteikšanu, kur Lietuva tīko iegūt lauvas tiesu no iespējamajām naftas atradnēm Baltijas jūrā, sadarbību citos reģionālajos projektos, u.t.t.
Neko no tā mēs neesam izvēlējušies risināt. Bet esam ļāvuši sevi ievilkt lietuviešiem tik ļoti vajadzīgajā projekta risināšanā, un ar pilnu nopietnību apspriežam ar viņiem iespēju ieguldīt simtus miljonus viņu ekonomikā, no savas puses pat neiepīkstoties par neatrisinātajām problēmām, kas ir aktuālas un svarīgas Latvijai un kas būtu jāatrisina vispirms, lai vispār ķertos pie šī projekta.
Ja sabiedrībā nebūtu sākusies aktīva diskusija, mēs joprojām klausītos Latvijas valdošo viedokli, par to cik svarīgs Baltijas sadarbībai ir Visaginas projekts, un turpinātu parakstīt visādas vienošanās, lai apliecinātu savu gatavību tajā piedalīties.
Tagad valsts atbildīgās amatpersonas steidz paust, ka Latvija piedalīsies tikai komerciāli izdevīgā projektā un ka Latvija nepakļausies Lietuvas spiedienam – tas tiek pasniegts ar lepnumu. Kā lai korektos vārdos nosauc šādu Latvijas pozīciju? Ja apzinamies, ka Latvija un Lietuva atrodās pavisam dažādās situācijās - mēs esam mērķtiecīgi investējuši, radot sev jaunas, modernas elektroenerģijas ražošanas jaudas, bet Lietuva pēc Ignalinas slēgšanas nav paveikusi gandrīz neko, un tai šis projekts ir kritiski svarīgs, lai likvidētu savu totālo atkarību no Krievijas elektroenerģijas – tāpēc šajā situācijā, ja kāds varētu atļauties izdarīt spiedienu, diktēt savus spēles nosacījumus, tad tai vajadzētu būt Latvijas pusei, nevis otrādi...
Turklāt, ar ironiju ir jāatzīst, ka dalība komerciāli izdevīgā projektā (kāds potenciāli varētu būt Visaginas AES) vēl nenozīmē tādu pašu komerciālo izdevīgumu visiem tā dalībniekiem, jo sevišķi Latvijai. Tas atkarīgs arī no tā, uz kādiem nosacījumiem mēs piedalīsimies šajā projektā.
Mums daudz tiek stāstīts par šī projekta priekšrocībām un izdevīgumu (kas jau tāpat tiks nodrošināts bez mūsu centieniem), bet nekas netiek minēts par to, ko mēs darīsim, lai iegūtu maksimālu labumu no šī projekta savām nacionālajām interesēm – tik vien, ka Latvenergo (bet ne Latvijas patērētājam) būs iespēja pirkt Visaginas AES saražoto elektroenerģiju par pašizmaksu. Tas, starp citu, ir ļoti apšaubāms apgalvojums. Diez vai tik daudz piesauktais Mankala princips būs piemērojams Visaginas AES gadījumā, jo tā tiek veidota kā starptautisks komercprojekts, un tad šis princips būs pretrunā ar ES likumdošanu un elektroenerģijas tirgus principiem, kuri nosaka, ka šādā gadījumā elektroenerģija ir jāpārdod nediskriminējot citus tirgus dalībniekus.
Lai gan Visaginas AES projekts tiks realizēts Lietuvā, arī paša projekta ietvaros ir daudz iespēju, kur Latvija varētu gūt sev labumu un realizēt savas nacionālās intereses. Piemēram, reaktora transportēšanai nepieciešamo ceļu infrastruktūru veidot, izmantojot nevis Lietuvu, kur nepieciešami apm. 500 km, bet gan Latvijas teritoriju – apm.,300 km, kā rezultātā mēs iegūtu jaunu Rīgas – Daugavpils šoseju, kas ir ļoti nepieciešama infrastruktūras sastāvdaļa, lai varētu realizēt sekmīgu Latgales reģionālo attīstību. Tālāk – lai nodrošinātu Visaginas stacijas utilizāciju un izlietotās degvielas glabāšanu, būs nepieciešams veidot milzīgu uzkrājumu fondu, kurā tiks uzkrāti tam nepieciešamie līdzekļi. Atšķirībā no atomstacijas, tiem nav jāatrodas Lietuvā, kāpēc gan lai Latvija nepiedalītos to pārvaldīšanā? Bet pats nozīmīgākais Latvijai šī projekta ietvaros ir saistībā ar izlietotās kodoldegvielas uzglabāšanu. Lai gan formāli tā tiks uzglabāta Lietuvas teritorijā, tā atradīsies tiešā Latvijas tuvumā, Daugavas baseina teritorijā, tadēļ iespējamais kodolpiesārņojums izplatīsies nevis pa Lietuvas, bet pa Latvijas teritoriju, līdz pat Rīgai. Tāpēc šādā situācijā Latvijai būtu pamatoti apsvērt iespēju ņemt daudz aktīvāku un nozīmīgāku dalību izlietotās kodoldegvielas procesā – kas būtu svarīgi, lai mēs paši ne tikai spētu garantēt sev tik svarīgu nacionālās drošības aspektu, bet arī izmantotu iespēju piedalīties sev izdevīgā daudzu miljonu vērtā, bez maz vai mūžīgi garantētā biznesa procesā, uz tā rēķina attīstot sev nepieciešamās prasmes un vēl nopelnot ar to!
Tomēr ne par ko tādu mēs nedomājam, jo atbildīgajām valsts amatpersonām tas nozīmētu papildus rūpes, papildus problēmas un atbildību. Un kādēļ to uzņemties, ja jau ir tik pierasti ērti vienkārši izvēlēties muguru, aiz kuras paslēpties, kādu, kam paklausīgi sekot, lai pašiem nevajadzētu domāt, nevajadzētu cīnīties un ne par ko atbildēt.
Kad Saiemas Tautsaimniecības komisijā es ierosināju Latvijai apsvērt tādu iespēju, atbildīgās valsts amatpersonas pauda atklātu izbrīnu par to - kā tad mēs kaut ko tādu varam atļauties, mēs nebūsim spējīgi to nodrošināt, labāk lai to dara lietuvieši…
Kur citi redz iespējas un tās īsteno, mēs redzam problēmas un vairāmies no tām. Tā ir nīkuļu domāšana.
Visaginas AES var kļūt par vistiņu, kas dēj mums zelta olas, bet var kļut arī par pamatīgu pieminekli mūsu valstiskajai impotencei – un tas atkarīgs tikai no mums pašiem. Pašlaik diemžēl vairāk izskatās, ka mēs vēlamies uzbūvēt sev šādu pieminekli vairāku miljardu vērtībā.
Kāda gan nākotne mūs sagaida, ja pat atbildīgās valsts amatpersonas netic tam, ka esam paši spējīgi parūpēties par savu valsti, un kā gan tad lai notic tie, kurus mēs tā gaidām atgriežoties dzimtenē? Mūsu neuzticēšanās saviem spēkiem ir iznīcinošāka mūsu tautai nekā jebkādi iespējamie kodoldraudi...
