Iestājoties Eiropas Savienībā (ES), Latvija pasludināja moratoriju jeb aizliegumu citu ES dalībvalstu fiziskām un juridiskām personām iegādāties lauksaimniecībā izmantojamo zemi (LIZ). Minētie ierobežojumi beigsies 2014.gada 1.maijā. Iepriekšminētais varētu likt mums domāt, ka šobrīd gan LIZ, gan meža zeme pieder tikai Latvijas pilsoņiem un viņu dibinātiem uzņēmumiem.
Taču praksē viss ir daudz savādāk. Tie ārvalstu uzņēmēji, kuri vēlējās Latvijā iegādāties LIZ un nodarboties ar lauksaimniecību, Latvijā reģistrēja uzņēmumu un viņa īpašumā esošais uzņēmums, neviena netraucēts, jau varēja pilnīgi likumīgi iegādāties LIZ. Nedomāju, ka ZM neko līdz šim nezināja par šo shēmu. Zināja un neiebilda. Tādējādi visi tie ārvalstnieki, kas gribēja Latvijā iegādāties īpašumā LIZ un meža zemes, sen jau to ir izdarījuši. Nedomāju, ka Fricis no Vācijas vai Hans no Dānijas, kā fiziskas personas gaida 2014.gadu, lai dotos uz Latviju iegādāties gabaliņu Latvijas zemes. Esmu pārliecināta, ka nē, jo izdevīgākais laiks, kad to varēja izdarīt jau ir pagājis. Katrs, kurš vēlas, var atvērt portālu SS.LV un konstatēt, ka neviens vairs neko par lētu naudu netirgo.
Tātad ZM sagatavotais likumprojekts neko būtisku nemaina. Varam pat droši apgalvot, ka minētie ierobežojumi ir nokavēti un nevajadzīgi.
Par to liecina arī pretēji procesi: tā, piemēram, š.g. 22.jūlijā LNT raidījumam 900 sekundes zemkopības ministre Laimdota Straujuma paziņoja: "Ārzemnieki,kas iepriekš uzpirkuši zemi Latvijā, sākuši to pārdot." Tātad, ja jau, kā apgalvo zemkopības ministre, ir vērojamas šādas pozitīvas tendences, ka LIZ atgriežas mūsu cilvēku īpašumos, var rasties pamatots jautājums, kam tad ir vajadzīgas šīs sagatavotās izmaiņas?
Atbilde nav tālu jāmeklē.
Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā ir izveidojušās daudzas zemnieku saimniecības. Sākot ar tādām, kas nodarbojas ar naturālo saimniecību un tādām, kurām lauksaimniecība ir kļuvusi par labu biznesu. Jo pamatā lauksaimniecība ir tāds pats bizness, kā jebkurš cits. Par to liecina tas, ka šobrīd rodas aizvien vairāk zemnieku saimniecības, kuras, ne tikai apgroza miljonus, bet arī pelna miljonus, kas pats par sevi nav nekas nosodāms. Nedzīvojam jau Padomju Savienībā. Līdz ar to lielie lauksaimnieki ir kļuvuši par vērā ņemamiem spēlētājiem ne vien lauksaimniecības nozarē, bet arī spēj ietekmēt lauksaimniecības politiku.
Kā piemēru var minēt Ministra prezidenta padomnieku lauksaimniecības jautājumos Ulda Krievāra kungu un viņa pauztos izteikumus: "Šie grozījumi ir svarīgi lauksaimnieku turpmākajai attīstībai, tie dos iespēju iegādāties zemi par konkurētspējīgu cenu" (Leta 24. oktobris, 2013). Varētu minētajiem izteikumiem gandrīz vai piekrist, ja tos paustu kāds mazais vai vidējais zemnieks. Taču atliek paskatīties, ko Krievāra kungs pārstāv.
Minētais kungs ir lielsaimnieks, kurš apsaimniekojot aptuveni 1000 ha zemes. Jāpiebilst, ka Krievāra kunga vārds ir atrodams arī miljonāru sarakstā. Tātad droši varam teikt, ka šim kungam naudai zemju iegādei vajadzētu būt.
Realitāte ir tāda, ka šobrīd gandrīz katrā pagastā, kurā ir priekšnoteikumi lauksaimniecības biznesam, ir 2-3 spēcīgi lielsaimnieki. Tajos pagastos, kur šādi lielsaimnieki nav, acīmredzot nav bijuši priekšnoteikumi, lai tādi rastos. Daļa LIZ pieder šiem lielsaimniekiem īpašumā, taču pārējo viņi nomā no tiem, kuri nenodarbojas ar lauksaimniecības biznesu.
Šeit atcerēsimies, ka zeme ir ražošanas līdzeklis. Ar zemi tiek pelnīta nauda. Jo vairāk zemi apstrādā, jo vairāk tās apstrādātājs var nopelnīt. Par apstrādātu zemi tiek gūta ne vien peļņa, bet arī saņemti platību maksājumi. Lai arī tie, salīdzinoši ar citām ES dalības valstīm, ir mazāki, tomēr ar katru gadu tie palielinās.
Tātad LIZ vērtība pieaug. Un to lēnām arī sāk saprast pat tie zemes īpašnieki, kuri vai nu paši nevar vai arī negrib nodarboties ar lauksaimniecību. Tie laiki, kad agrāk šāds īpašnieks bija priecīgs par to, ka kāds apsaimnieko viņa zemi, par to nomaksājot nekustamā īpašuma nodokli, ir aizgājuši. Īpašnieki sāk prasīt tirgus situācijai atbilstošu nomas maksu. Es pieņemu, ka ir lielsaimnieki, kuriem tas var nepatikt. Līdzīgu noskaņojumu pauž arī zemkopības ministre L. Straujumas kundze. Tā piemēram intervijā laikrakstā Diena (2013. gada 8. Jūlijs) viņa saka: "...es varu teikt, ka tā ir tendence, kas parādās, un tas, protams, ir slikti." Kāpēc slikti jau laikam zina tikai ministres kundze. Taču tajā pašā laikā nepasakot to, ka 2014.gadā strauji pieaugs kadastrālā vērtība un tātad arī nekustamā īpašuma nodoklis.
Sekojoši lielsaimniekiem ir nepieciešama tāda lauksaimniecības politika, kas viņus nodrošinās ar svarīgāko ražošanas līdzekli - zemi. Līdz ar to top likumdošanas izmaiņas, kas padarīs lielsaimniekus par tādu kā noslēgtu karteli, kurā cilvēkiem no malas ieeja būs liegta.
Ko tad īsti paredz gaidāmie grozījumi?
Īsumā sakot, īpašumus, kur dominējoša ir LIZ, varēs iegādāties fiziska jeb juridiska persona, kas vismaz pēdējos trīs gadus pēc kārtas Latvijā guvusi ieņēmumus no lauksaimnieciskās ražošanas. Praksē tas nozīmē, kā mēģinājumu uz trijiem gadiem ieviest aizliegumu iegādāties LIZ visiem Latvijas iedzīvotājiem vai arī viņu dibinātajiem uzņēmumiem, kuriem šādas pieredzes vēl nav. Pieļauju, ka šobrīd ir daudzi cilvēki, kuri dzīvo pilsētās vai arī emigrācijā, bet kuriem varbūt ir vēlme pārcelties uz laukiem un iegādāties saimniecību. Vēl jo vairāk, ja viņi šobrīd atrodas piespiedu emigrācijā un vēlēsies atgriezties mājās, un uzsākt lauksaimniecības biznesu, tad viņam durvis ir aizvērtas. Tas taču ir skaidrs, ka viņiem, atrodoties ārpus Latvijas, nav iespējams gūt ieņēmumus no Lauksaimniecības ražošanas Latvijā. Vai kāds ir aizdomājies par tiem tūkstošiem emigrantu un Latvijas iedzīvotāju, uz kuriem attieksies šie ierobežojumi?
Nevar nepieminēt, ka 1920.tajos gados Latvijā tika veiktas agrārās reformas. Tā rezultātā tika izveidotas daudz tūkstošu jaunsaimniecību. To lielums parasti bija aptuveni 20 ha. Sekojoši šajos īpašumos dominējošā ir LIZ. Tādējādi, arī tiem cilvēkiem, kuri varbūt nevēlas nodarboties ar lauksaimniecību, taču vēlas nopirkt lauku īpašumu, šāda iespēja būs zudusi.
Savukārt likumprojektā iesniegtie priekšlikumi par pirmpirkuma tiesībām ir vairāk kā dīvaini. Tā, piemēram, pirmpirkuma tiesības ir paredzētas tiem, kuru īpašumā esošā lauksaimniecībā izmantojamā zeme vai cits nekustamais īpašums, ko izmanto lauksaimnieciskajā ražošanā, atrodas secīgi līdz 50 kilometru attālumā no iegādājamās zemes. Tātad, ja pārdodamā LIZ atrodas pie Valmieras, tad, paskatoties kartē, varam redzēt, ka pirmpirkuma tiesību 50 km areālā ietilpst Cēsis, Smiltene, Limbaži, Mazsalaca, Rūjiena un Valka. Sekojoši, ņemot vērā to, ka šajā pusē (līdzīgi, ka citos Latvijas novados) jau ilgstoši saimnieko vairāki dāņu un angļu izcelsmes lielsaimnieki, tad pirmpirkuma tiesības, pamatojoties uz šīm izmaiņām, automātiski iegūst arī viņi. Tā kā, piemēram, tiem pašiem dāņu zemniekiem ir iespējams iegūt kredītus uz izdevīgiem noteikumiem LIZ iegādei Latvijā dzimtajā Dānijā, tad saprotams, ka viņi varēs pārsolīt jebkuru Latvijas vietējo zemnieku.
Līdz ar to apgalvojumi par to, ka minētais likumprojekts tiek gatavots Latvijas iedzīvotāju interesēs, izklausās vairāk kā absurds. Jūtams, ka likumprojekts ir sagatavots neiedziļinoties vai arī nevēloties iepazīties ar lietas patiesajiem apstākļiem.
Kopumā ņemot, varam droši apgalvot, ka šādu izmaiņu rezultātā zemes tirgū iestāsies stagnācija vai pat LIZ tirgus vērtības samazināšanās.
Savukārt pieaugošie nekustamā īpašuma nodokļi liks īpašniekam, kuri savu zemi neapsaimnieko, vai nu to pārdot vai arī iznomāt. Taču savu zemi pārdot vai iznomāt viņš varēs tikai savā apkārtnē esošajiem lielsaimniekiem. Tādējādi likumprojekts rada priekšnoteikums lielsaimnieku karteļu izveidei. Domāju, ka pamatā mūsu lauksaimnieki ir ļoti godprātīgi cilvēki, taču, ja vienā pagastā esošie lielsaimnieki ir negodprātīgi, tad viņi var netraucēti vienoties gan par zemes cenas slieksni, gan par nomas maksu. Par labu sev un par sliktu pārdevējam jeb iznomātājam 50 km rādiusā. Nobeigumā gribās piebilst, ka Latvijā lielākā nelaime ir tā, ka likumi tiek rakstīti nevis atbilstoši iedzīvotāju interesēm, bet tiek pielāgoti šauru grupu vajadzībām. Domāju, ka mums katram ir redzams pie kā tas ir mūs novedis...