Finanšu tirgi uz ziņām par to, ka ES līderiem izdevies panākt vismaz kaut kādu vienošanos, otrdienas rītā reaģēja pozitīvi. Grūti gan pateikt, vai labvēlīgo tirgus reakciju pamatā izraisīja ES samita vienošanās vai pozitīvās ziņas no Grieķijas sarunām ar privātajiem aizdevējiem par 50% aizdevuma daļas norakstīšanu. Tirgus analītiķi nu jau labi pasen norāda, ka ES koncentrēšanās tikai uz taupības pasākumiem nav īstais ceļš, kā panākt uzticības atjaunošanos ES ekonomikai. Līdz ar to izteikt prognozes, ka notikušais samits varētu panākt būtisku lūzumu tirgus attieksmē pret eirozonu, būtu vairāk nekā pārsteidzīgi.
Fiskālais kompakts
Līguma teksts par fiskālo kompaktu tā tapšanas gaitā piedzīvoja fundamentālus labojumus, no melnraksta uz melnrakstu bieži vien, apmetot loku, sākuma punktiem nonākot atpakaļ pēdējā versijā. Tā, piemēram, kamēr otrais melnraksts paredzēja lielāku Eiropas Komisijas un Tiesas lomu budžeta disciplīnas jautājumos, trešais abu institūciju lomu atkal samazināja, atstājot vairāk manevru iespēju starpvalstu dialogam. Tikmēr līguma pēdējā versija ne tikai atjauno Tiesas lomu, bet paredz, ka Tiesa varēs dalībvalstis, kurām ir ilgstoši nesabalansēts budžets, sodīt līdz 0,1% apmērā no to IKP.
Līguma galīgā versija paredz arī lielāku Eiropas Komisijas lomu. Pret līgumu parakstījušajām valstīm, kuras pārkāps «labas saimniekošanas principus», automātiski sāks darboties «korektīvie mehānismi», kurus izstrādās Komisija.
Lai gan Eiropas institūciju loma fiskālā kompakta pēdējā versijā tika palielināta, ir skaidrs, ka galavārds joprojām piederēs lielajām dalībvalstīm. Uz topošā ESM naudu varēs pretendēt tikai tās valstis, kas parakstījušas fiskālo kompaktu. ESM līgums paredz, ka valstu loma lēmumu pieņemšanā būs proporcionāla to iemaksām. Līdz ar to Vācijai vien būs balsis 27 procentu vērtībā, Francijai - 20 procentu, kamēr lēmumu pieņemšanai attiecībā uz ESM vajadzēs 85 procentus balsu. Tas nozīmē, ka viena Vācija vai Francija spēs nobloķēt jebkuru iniciatīvu.
Politiskās intereses
Notikumiem attīstoties tādā virzienā, kurā lielo dalībvalstu loma palielinās, pastāv pamatotas bažas par Latvijas interesēm. Tādēļ, manuprāt, Latvija līguma sarunu gaitā varēja uzstāt uz dažu sev izdevīgu noteikumu ieviešanu. Taču pēc būtības nekas vēl nokavēts - par šīm mums vajag runāt līdz pat līguma ratifikācijai.
Pirmkārt, Latvija apmaiņā pret solidaritāti ar citām ES valstīm līguma iedibināšanā varēja pieprasīt tajā iestrādāt punktu, kas dod jaunajām ES dalībvalstīm iespēju izvērtēt eiro ieviešanas lietderību arī pēc tam, kad visi priekšnosacījumi tā ieviešanai ir izpildīti, paredzot iespēju atlikt pievienošanos eirozonai, ja tas konkrētajā brīdī nav dalībvalsts interesēs. Kā zināms, šobrīd no neeirozonas ES valstīm šādu priekšrocību bauda tikai Lielbritānija un Dānija.
Otrkārt, Latvija līdz ar citām jaunajām neeirozonas valstīm savām komercbankām varēja prasīt tādu pašu neierobežotu likviditātes (kredītresursu) pieejamību no Eiropas Centrālās bankas puses, kādu šobrīd bauda eirozonas valstu komercbankas. Pirmajā krīzes vilnī, kad ECB līdzekļus savu banku glābšanai saņēma ne tikai eirozonas, bet arī Zviedrijas un Dānijas bankas. Latvija, neskatoties uz atrašanos Valūtas mehānismā 2, tos nesaņēma. Tāpēc Latvija sarunās par starpvaldību līgumu varēja atgādināt šo netaisnību, kā arī privātā parāda pārlikšanu uz savu nodokļu maksātāju pleciem iepriekšējās krīzes laikā, vienlaikus saglabājot lata piesaisti eiro.
Taupība un izaugsme
Vācijas viedoklis par eiro krīzes risināšanu tikai ar taupības palīdzību bija vēl viens iemesls būtiskām domstarpībām līguma sagatavošanas gaitā. Lai gan «fiskālie vanagi» bieži mēdz uzsvērt, ka taupība ir valstu galvenais instruments tirgus uzticības atjaunošanai, pēdējie notikumi rāda, ka aina nav tik vienkārša. Par to liecina kredītreitingu aģentūrasStandard & Poor's (S&P) veiktā kredītreitingu pazemināšana virknei eirozonas valstu. S&P pavisam skaidri pamato savu lēmumu, norādot uz tobrīd vēl topošā fiskālā kompakta trūkumiem: «Politiskā vienošanās... koncentrējas uz to, ko mēs uzskatām par vienpusīgu pieeju, uzsverot fiskālo taupību bez stingras un konsekventas programmas eirozonas ekonomiku izaugsmes potenciāla celšanai.» S&P skaidro, ka taupības pasākumi samazina budžeta ienākumus un izaugsmi, tādējādi palielinot budžeta deficītu.
Līdz šim piekoptā eirozonas taupība nu jau skaidri sāk dot augļus. SVF tikko samazināja eirozonas šāgada izaugsmes prognozi no 1,1% uz negatīvu -mīnus 0,5%. Latvijas Banka savukārt pārvilka svītru visai pozitīvajai Latvijas šāgada izaugsmes prognozei - 2,5%, tagad mūsu iespējas vērtējot vairs tikai uz 1,3%. Ņemot vērā ekonomikas kritumu, ko mēs piedzīvojām 2009. un 2010. gadā, šāda «atkopšanās» faktiski nozīmē stagnāciju.
Protams, ievērojamais citu ES lielvalstu, kā arī SVF spiediens uz Vāciju par to, ka ES nepieciešams ne tikai atkārtot fiskālās disciplīnas mantru, bet meklēt ceļus, kā panākt ekonomikas izaugsmes nodrošināšanu, deva augļus. Paralēli fiskālā kompakta pieņemšanai ES līderi nāca klajā arī ar paziņojumu par ekonomisko izaugsmi, atzīstot, ka budžetu apcirpšana «pati par sevi nav pietiekams solis». Paziņojumā ir nosauktas jaunas prioritātes - spēcīgāks ES Kopējais tirgus, nodarbinātība, palīdzība mazajiem un vidējiem uzņēmumiem u. c. Taču - tas joprojām ir tikai paziņojums.