Dažas stundas pēc traģēdijas Mārtiņš gulēja zem sagruvušās ēkas drupām. Viņš bija pie samaņas un atsaucās glābējiem. Dzirdēja pilnīgi visu, kas notiek apkārt. "Apsargs kliedza, tad sirēnas. Sauca, kas dzīvs. Mani centās izvilkt," stāsta Mārtiņš Plāsis, atzīstot, ka "pēc otrā nogruvuma cerības gandrīz pagaisa".
Maximas kasieri bija iesprostojušas apjomīgas griestu konstrukcijas, tāpēc viņam bija jāgaida, kad izglābs apkārtējos. Glābēji viņu izvilka pēdējo. Pēc deviņām stundām, ap pulksten četriem no rīta – pēdējo dzīvi palikušo cilvēku.
Kad glābēji viņu beidzot iznesa no drupām, Mārtiņš lūdza piezvanīt mammai, jo pats nevarēja noturēt rokās mobilo tālruni. Betona konstrukcijas bija pilnīgi sadragājušas abas rokas. Bija bažas, ka rokas vajadzēs amputēt, puiša dzīvība karājās mata galā.
Šī gandrīz pusgada laikā Mārtiņa labajai rokai, ko joprojām klāj biezas tumšas rētas, funkcijas ir atjaunojušās. "Ar laiku atgūšu visus 100%," saka Mārtiņš. Labā roka viņam jātrenē visu laiku, kreisā - mazāk.
Mārtiņš vairs neļauj sevi barot, visu cenšas darīt pats. Aiz muguras vairākas smagas operācijas Rīgas Austrumu slimnīcā.
"Tajā naktī, kad mēs te visi bijām, mēs cerējām, ka atvedīs tos 54, bet atveda tikai 9. Tā nu tas ir. Mūsu pienākums strādāt un palīdzēt," saka Rīgas Austrumu slimnīcas galvenais ķirurģijas speciālists.
Mārtiņam vēl priekšā garš atveseļošanās process, iespējams, arī operācijas. Visgrūtāk esot bijis slimnīcā, kad nākušas virsū sāpju lēkmes. Tad centies klausīties elektronisko mūziku. Tagad par piedzīvoto traģēdiju viņš spēj runā mierīgi, neizrādot nekādu satraukumu. "Ar katru kaut kas var notikt. Tas ir liktenis. Vienam paveicas, otram nē. Citam pavisam liela nelaime," saka Mārtiņš.
Pavisam nesen Mārtiņš nosvinēja 25. dzimšanas dienu. Vēl nekad neesot bijis tik daudz apsveicēju, arī pilnīgi sveši cilvēki. Bet par tālāku nākotni Mārtiņš vēl nedomā. Viņam patlaban pats svarīgākais ir atgūt veselību. Un tad kādā karstā vasaras dienā kaut kur aizbraukt ar riteni vai motociklu lielā ātrumā.