Tomēr te būtu nepieciešama apdomība spriedumu izteikšanā. Fakts, ka cilvēks ir piederējis citai partijai nediskvalificē viņa vēlmi turpināt darboties politikā. Galu galā daudzi no vēlētājiem paši ir mainījuši politiskās simpātijas un savas balsis divdesmit gadu laikā atdevuši dažādām partijām.
Tādējādi īstais jautājums ir: ko bijušais X partijas biedrs ir darījis, atrazdamies šajā organizācijā. Ja tikai guvis materiālus labumus, pieņēmis dīvainus lēmumus - tad jautājumu nav. Savukārt, ja nekādas blēņas nav sastrādājis un šim cilvēkam var pārmest vien (tas gan arī nav maz) nepretošanos partijas politikai, tad vietā ir iecietīgāka attieksme. Piederība kādai partijai nav kauna zīme uz visu mūžu, ja vien, analizējot konkrētā cilvēka darbību, neatklājas, ka viņš vienkārši ir muldoņa vai dumiķis, - tad nav nozīmes, kādā partijā viņš «sastāv».
Tāda nu ir Latvijas realitāte: tā kā partijas mums vispār ir diezgan ideoloģiski izplūduši veidojumi plus objektīvu iemeslu dēļ (aizņemtība), politikā aktīvi darboties spēj nedaudzi, šo aktīvistu mētāšanās diemžēl ir un būs. Zināmā mērā var pat teikt, ka, jo ātrāk vilšanās gadījumā - tiesa, te balsis kārojošajam vajadzētu noprasīt, ko tieši viņš darījis, lai partiju mainītu, - politiķis no viņu neapmierinošās kompānijas attālinās, jo labāk.