Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +28 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 25. maijs
Junora, Anšlavs

Kā strādā nauda ekonomikā?

Katras ģimenes turība summāri veido visas tautas un valsts labklājību.

Iepriekš rubrikā Kuram tas rūp? atradām atbildi uz jautājumu :Kur rodas nauda?", bet tagad lūkosim, kā tā kustas, izdalot ģimeni dažādos tautsaimniecības sektoros.

Pirmajā šīs tēmas rakstā Kur rodas nauda? (Diena, 05.04.2024.) noskaidrojām, ka pamatu pamats, lai nauda ienāktu Latvijā un sāktu sekmēt «tautsaimniecības spararata» griešanos, ir mūsu pakalpojumu un produktu eksports, bet lai tā tiktu efektīvi izmantota – sabalansēts darbinieku skaits privātajā un publiskajā tautsaimniecības sektorā.

Nauda rada naudu

Ja eksports ienes vismaz tik, cik apēd imports, tad arī iekšzemes vajadzībām radītās preces un pakalpojumi netraucēti turpina darbināt eksporta iedarbināto "tautsaimniecības spararatu", nodrošina daudzu procesu un servisu funkcionēšanu, nodokļu nomaksu valsts budžetā, no kura jau tiek finansēti sabiedrībai nepieciešamie pakalpojumi, arī publiskā servisa jeb valsts pārvaldes darbība. Pavisam vienkārši – visa šī procesa virsmērķis un uzdevums ir nodrošināt mūsu valsts un iedzīvotāju labklājību.

Tomēr ir kāda nianse, ko nereti mēdz aizmirst tieši publiskā servisa pārstāvji, – visas sistēmas jeb tautsaimniecības darbības degvielas (finanšu) pamatā primāri ir komercsektorā nodarbināto (darba ņēmēju un uzņēmēju) nomaksātie nodokļi. Tieši privātais sektors ir valsts labklājības uzturētājs, jo ir vajadzīgs pirmais maksājums. Proti, kamēr nav naudas no privātā sektora nodokļiem, par publiskā servisa pakalpojumiem nav, ar ko maksāt.

Lai palielinātu, spiediet uz attēla!

Saprotams, ka arī Valsts prezidents, Ministru prezidents un visi pārējie publiskā sektora darba ņēmēji un darba devēji maksā nodokļus. Taču – publiskā servisa atalgojums tiek maksāts no privātā sektora nomaksātajiem nodokļiem, un ir tikai viens brīdis, kad par to jāsāk debates. Tas brīdis ir tad, kad nodokļu naudas valsts pakalpojumiem nepietiek.

Tikpat vienkārši ir arī tas, ka, ja publiskā servisa augstākais menedžments – Saeima, valdība – un visu līmeņu ierēdņi un darbinieki pietiekami nerūpēsies un dažkārt pat pavirši izturēsies pret patieso naudas radītāju, "tautsaimniecības spararats" turpinās bremzēties aizvien vairāk un naudas daudzums ekonomikā turpinās samazināties pilnīgi visiem – gan naudas radītājiem, gan tiem, kurus naudas radītāji finansē. Rezultātā aplamas izpratnes un nejēdzīgas darbinieku proporcijas dēļ šajos sektoros varam nonākt situācijā, kad vienas tautas ģimenes tiek mākslīgi pretnostatītas sava ienākumu avota dēļ.

Kā viss darbojas?

Mūsuprāt, jebkuras valsts tautsaimniecību var sadalīt divās daļās (kā tas redzams arī shēmā) – komercdarbības sektorā un publiskā servisa sektorā. Tie abi rada valstij nepieciešamos produktus un pakalpojumus, abi rada naudas apriti, kas savukārt nodrošina finansējumu visām vajadzībām.

Mūsu skatījumā gan privātajā, gan publiskajā sektorā visa centrā ir ģimene – bērns (kas ir skolēns vai students), vecāki (kas ir darbinieki vai darba devēji – tātad pelnītāji un nodokļu maksātāji) un vecvecāki (seniori). Abi vecāki var būt tikai privātajā vai tikai publiskajā sektorā, bet var būt arī jaukts modelis – viens publiskajā, bet otrs – privātajā sektorā strādājošs. Taču būtiski – jebkurā lomu izkārtojumā visām ģimenēm ir nepieciešami publiskā servisa nodrošinātie pakalpojumi: kvalitatīva un ērti pieejama izglītība, cilvēka cieņai atbilstoša pensija (nevis izdzīvošanas pabalsts, kā ir lielai daļai senioru), kvalitatīva un savlaicīgi pieejama veselības aprūpe un visu veidu drošība. Ar drošību mēs, protams, domājam labi atalgotus un ekipētus policistus, ugunsdzēsējus glābējus, kvalitatīvus autoceļus un drošu satiksmi, respektīvi, cilvēkiem, jo īpaši bērniem un senioriem, drošu un draudzīgu vidi ikvienā vietā – gan pilsētā, gan ārpus pilsētas, gan uz ceļa, gan parkā – jebkur!

It kā jau tas viss ir tik vienkārši un loģiski, tomēr tā aizvien nav – pietrūkst pilnīgi visam no tā, kas iepriekš uzskaitīts. Uz jautājumu "kāpēc?" atbildējām jau iepriekšējā publikācijā Kur rodas nauda?. Atbilstoši OECD datiem vidēji Eiropā publiskajā sektorā strādā ap 15% darbspējīgo, bet Latvijā šis skaitlis ir divreiz lielāks. Tas pirmkārt nozīmē, ka aptuveni 100 tūkstošiem publiskā sektora darbinieku ir jāsarūpē algas, kā arī to, ka privātajā sektorā ap 100 tūkstošiem darbinieku trūkst.

Prioritātes un pseidoprioritātes

Daudzās valdības, kas mums līdz šim bijušas, teju visas par galveno prioritāti ir definējušas cilvēku – bērnus, vecākus, vecvecākus. Tikpat bieži vārdos valdības (būtībā publiskā servisa pārstāvji) ir uzsvērušas, ka valstij ir ļoti svarīgs katrs uzņēmējs – tātad, mūsu vārdiem runājot, bagātības primārais radītājs. Ja būtu tā, kā politiķi solījuši, Latvijai vajadzētu būt pietiekami bagātai un veiksmīgai, biznesam vajadzētu būt plaukstošam, bet ārvalstu investoriem vajadzētu stāvēt rindā pie Latvijas robežas, sacenšoties ar saviem piedāvājumiem. Diemžēl tā nav – lielākā daļa uzņēmēju ik dienu izcīna smagu cīņu, lai saglabātu biznesu, turpinātu nodrošināt darba vietas un vēl samaksātu nodokļus, ārvalstu investoru vērtējums par Latvijas investīciju vidi ir nokrities līdz vēsturiski zemākajam līmenim.

Potenciālajiem kritiķiem uzreiz gribas uzsvērt – nē, šī nav vaimanoloģija vai "vissir-slikti" propaganda. Jo patiešām – par spīti publiskā servisa augstāko menedžeru (politiķu) darbu lielā mērā neatbilstībai solījumiem, uzņēmēji (arī ārvalstu investori) turpina Latvijā strādāt, pelnīt un maksāt nodokļus – turpina radīt bagātību. Taču galvenā problēma ir tajā apstāklī, ka mums šo bagātību radītāju nepietiek, un tāpēc viņi pat gribot nespēj radīt tādu bagātības jeb naudas daudzumu Latvijā, lai pietiktu visiem un visam. Lai situāciju mainītu, publiskā servisa menedžmentam jāmaina domāšana un attieksme pret bagātību radītājiem. Patiesībā – pat ne tik daudz attieksme pret bagātību radītājiem, cik tieši izpratne par to, kur rodas nauda vai kas ir naudas radītājs, un kas notiks brīdī, kad naudas radītāju skaits nokritīsies zem tās kritiskās robežas, kad viņi vairs nespēs finansēt publiskā servisa sektoru. Un te nav runa par publiskā servisa menedžmentu, bet par reālajiem pakalpojumu sniedzējiem – skolotājiem, mediķiem, policistiem, ugunsdzēsējiem, publiskās infrastruktūras uzturētājiem, sociālajiem darbiniekiem, bruņotajiem spēkiem un daudziem citiem –, kuru darbu naudas radītāji labprātīgi finansē, maksājot nodokļus, labticīgi rēķinoties, ka pakalpojumi tiks saņemti laikus un kvalitatīvi.

Būtībā ikviena valsts tiek būvēta un funkcionē uz savstarpējās uzticēšanās un nerakstītas vienošanās pamata – cilvēks (bagātības radītājs) noteiktu daļu sava darba augļu jeb peļņas (nodokļu veidā) iemaksā kopējā kasē (valsts budžetā), bet publiskā pakalpojuma sniedzējs godprātīgi šo naudu izlieto gan visu kopējo vajadzību finansēšanai, gan arī tam, lai bagātības radītāju un līdz ar to viņu budžetā iemaksātās naudas kļūtu vairāk. Ja šī vienošanās kādā brīdī netiek pildīta vai tiek pildīta pavirši, sistēma sāk buksēt. Tik vienkārši.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas