''Kapitālais remonts'' aizbaida no valsts

SKDS nupat veica pētījumu par uzņēmēju un plašākas sabiedrības attieksmi pret to, ko premjers Kariņš (JV) dēvē par finanšu sistēmas kapitālo remontu. Kādi secinājumi?

Jā, mērķis bija no dažādiem aspektiem saprast, kā jūtas, ko, saskaroties ar šo ''kapitālo remontu'', domā iedzīvotāji un uzņēmēji. Jo vairāk tāpēc, ka uzsāktās pārmaiņas ir lielas, būtiskas un tā vien šķiet, ka tās tieši vai netieši skar mūs visus.

Kādā ziņā? Arī paši par to esat rakstījuši – IKP pie mums vairs tā neaug, lai gan Lietuvā un Igaunijā izaugsme vēl turas citā līmenī. Pat allaž optimistiskie banku ekonomisti jau sāk runāt, ka varbūt mēs aiziešot mīnusos utt. Protams, ''kapitālais remonts'' ir viens no būtiskiem faktoriem, kas to ietekmē, lai arī nebūt ne vienīgais, jo tam paralēli vajadzēja ostas ''nacionalizēt'' vai kā to labāk nosaukt un vēl citas lietas mainīt.

Kas pētījumā atklājas?

Vispirms mums bija vairāki jautājumi uzņēmējiem par cīņu pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, terorisma finansēšanu un izplatību Latvijā. Lielākā daļa sliecas piekrist tam, ka tas ir valsts reputācijas un prestiža jautājums, tas ir sabiedrības un valsts drošības jautājums un ka problēmu nenovēršana, to ignorējot, neko nedarot, kā tas izskatījās pagājušā gada rudenī, var negatīvi ietekmēt aizdevumu likmes gan valstij, gan uzņēmējiem, gan privātpersonām.

Ir pašsaprotami, ka jācīnās pret šīm negācijām.

Jā. Bet, ja ejam tēmā dziļāk, vaicājam – varbūt tas ir vajadzīgs ne tik daudz Latvijai kā Eiropas Savienībai un ASV? –, tad atklājas, ka Latvijas uzņēmēji vairs nav tik viennozīmīgi savos spriedumos. Salīdzinoši daudzi, aptuveni 42%, sliecas piekrist, ka jā, tā nav Latvijas lieta, ar ko mēs te šobrīd nodarbojamies. Tiesa, mēs redzam, ka tikpat daudzi, pat mazliet vairāk tiecas šādai tēzei nepiekrist. Vai, piemēram, kad piedāvājam citu apgalvojumu – ''Tā ir problēma, kas izdomāta, lai ietekmētu Latviju'', redzam, ka tam piekrīt vairāk nekā 37% – tātad katrs trešais uzskata, ka tā ir izdomāta problēma, tas nav stāsts par mums, kamēr mazliet vairāk, gandrīz puse, ir to, kas nepiekrīt šādai tēzei.

Tātad deklaratīvā līmenī problēmu atzīst teju visi, bet, kad jautājam, vai tā ir mūsu lieta, attieksmes ir daudz atšķirīgākas.