Latvijas Ārpolitikas institūta direkotrs,
Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds
Tās tēmas, kas tiek aktualizētas medijos, noteikti ir atkarīgas arī no pieprasījuma. Mēs dzīvojam salīdzinoši komercializētā vidē, kurā cīnamies par reitingiem, cīnamies par lasītāju, skatītāju, klausītāju acīm un ausīm un viņu uzmanības piesaisti. Protams, ka ziņām līdz ar to jābūt tādām, kas kaut kādā veidā spēj piesaistīt arī emocionāli. Tādēļ arī no tā ir atkarīgs, kā attīstās starptautiskās jomas atspoguļošana, centrēšana un aktualizēšana.
No otras puses – medijiem kopumā ir arī sabiedrības atbildības un izglītošanas funkcija par to, ka mēs dzīvojam ne tikai lokālā, bet arī globālā vidē, kas ir savstarpēji ļoti cieši saistīta. Piemēri nav tālu jāmeklē: to mēs redzam arī saistībā ar pandēmiju – tas, kas notiek vienā Ķīnas pilsētā, pēc tam apceļo apkārt visai pasaulei. Mēs ar to esam ļoti cieši saistīti. Un tagad, kad veras robežas vaļā – protams, ka tas, kas notiek citās valstīs, ietekmē arī mūs.
Arī ekonomikā, politikā un citās jomās mēs esam ļoti, ļoti cieši saistīti. Mēs dzīvojam šajā ''globālajā ciemā'', tādēļ zināt to, kas notiek apkārt, ir svarīgi!
Tas nav atkarīgs tikai no pieprasījuma, taču mediji rada ietvaru, kam mēs pievēršam uzmanību un kas beigu beigās arī pats kļūst par pieprasījumu – piedāvājums var radīt pieprasījumu.
Labi ar plusu
Ja būtu jānovērtē starptautisko notikumu atspoguļošana Latvijā, tad akadēmiskās kategorijās es teiktu – septiņiarpus. Tātad – labi ar plusu. Visos galvenajos medijos starptautiskās dimensijas tomēr ir klātesošas. Ja skatāmies televīziju, tad ir Pasaules Panorāma, Globuss. Radio ir Divas puslodes, Diplomātiskās pusdienas. Ja mēs runājam par ziņu portāliem, tad tajos arī tiek pievērsta uzmanība, ir konkrēti komentētāji, kam ir starptautisko attiecību zināšanas. Vēl ir arī podkāsti, kas tiek realizēti. Tā kā kopumā, man šķiet, šis lauks tiek diezgan labi nosegts.
Protams, vienmēr varētu gribēt, lai būtu vairāk ne tikai ziņu atspoguļošanas, bet arī komentāru, analītikas, viedokļu un diskusiju par viedokļiem.
Pietrūkst korespondentu pasaulē
Mīnus zīme ir tāda, ka mums nav kā citu lielo valstu lielajiem izdevumiem ziņu korespondenti visā pasaulē. Protams, ka tas piedod materiālam tuvāku emocionālo saistību ar konkrēto vidi, par kuru tiek runāts. To mēs īsti nevaram atļauties.
Latvijā, šķiet, ir tikai viena televīzija, kam ir pārstāvis ārvalstīs. Mediji Latvijā cīnās par savu izdzīvošanu – resursi un jau minētais pieprasījums ietekmē to, kādā veidā izskatās ziņas un tiek veidoti viedokļi. Ja runā par emocionālo sasaisti un iespēju ''uzlikt miesu uz kauliem'', tad, nenoliedzami, korespondenti, kas neziņo tikai par notikumiem, bet atspoguļo konkrētās sabiedrības, valstu attīstības tendences, emocijas, uztveri, padara šo pasauli tuvāku. To var redzēt lielo valstu mediju gadījumā – tur viņi faktiski tikai ar to vien nodarbojas, kā analizē, pienesot pasauli emocionāli tuvāk lasītājam, skatītājam, klausītājam.
Akcents – Krievija
Jā, es piekritīšu, ka Latvijā gan tematiski, gan viedokļu dažādībā, uzdrošināšanās ziņā spektrs tomēr varētu būt plašāks. Lielajās valstīs ir viedokļu dažādība un tēmu dažādība. Latvijā tie tēmu akcenti ir skaidri – tā vispirms ir Krievija. Daļēji tā ir postpadomju telpa un kas tur notiek, it īpaši, ja tur ir Krievijas pirksts. Vēl, protams, ka mums ir svarīgas transatlantiskās attiecības, varbūt Donalds Tramps un Eiropā kaut kādas lietas, kas ir aktuālas, piemēram, Breksits.
Tas daļēji arī ir saprotams – cilvēks vienmēr lietas uztvers caur savu emocionālo, ģeogrāfisko lokalizāciju un līdz ar to arī ziņas tiek veidotas atbilstoši tam.
Piemēram, ja skatās to, kas notika Ukrainā. Mēs to uztvērām kā zināmu bīstamību, kā ko tādu, kas varētu atkārtoties Baltijas valstīs, un mēs dzīvojām kara kategorijās. Ja laikā no 2014. līdz 2016. gadam cilvēkiem uzdeva jautājumu par viņu galvenajām bažām, aiz tā stāvēja izjūta par apdraudējumu, un viņi to arī pieminēja. Ir skaidrs, ka tad pārējās lietas aizgāja otrajā plānā.
Kļūstam globālāki, bet vēl jāaug
Mēs daļēji dzīvojam no dienas uz dienu, mēs pievēršam uzmanību, interesējamies par to un attiecīgi arī veidojam tādas ziņas, kas mums ir ģeogrāfiski, fiziski, politiski, bet visupirms – tīri emocionāli tuvākas. Tomēr dažas tēmas – kaut vai tā pati Ķīna – ir padarījušas mūs globālākus. Citādi mēs vienmēr esam koncentrējušies faktiski tikai uz drošību un uz Krieviju. Tā vienkāršoti runājot – vai mums ir drošība par Krieviju un to, kādā veidā mēs Krieviju [nepieciešamības gadījumā] apturēsim. Taču globālā vide ir daudz plašāka, jautājumi, kas mūs ietekmē, ir daudz, daudz plašāki! Kas notiek Ķīnā, noteikti ir svarīgi; kas notiek Arktikā ar visām klimata pārmaiņām, noteikti ir svarīgi; kas notiek reģiona otrā pusē, ir ļoti svarīgi! Līdz ar to var teikt, ka tēmu ziņā, protams, [Latvijā ārzemju ziņu atspoguļojums] varētu būt plašāks.
Šis tas jau ir noticis, un mēs esam kļuvuši globālāki, esam mainījušies – no viena, diviem vai trim [globālajiem] jautājumiem esam sākuši skatīties plašāk, bet, nenoliedzami, horizontu vēl var paplašināt.
Tas mūs visus bagātina un faktiski ieliek reālajā vidē – globālā vide mūs tieši un arī netieši ietekmē.
Un otrs – protams, ka tā ir arī viedokļu dažādība, kas mazā valstī gan ir pietiekoši ierobežota. Ja mēs paskatītos to pašu Poliju vai Franciju, viņu viedokļu spektru par to, kā interpretēt lietas, kādas tēmas aktualizēt, kurās jomās ir eksperti – skaidrs, ka tur viss ir daudz, daudz plašāk.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina? saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne.