Pasaciņa

Ciemošanās reizēsgaldā arvien biežāk smalka cienasta vietā tika celti saskābuši kāposti, un aizejot saimniece vēl pie sevis nošņāca: «Nav ko te vilkties.» Visas gribēja būt visskaistākās, un tiklīdz kādai izdevās tikt pie kādas rotas, tā abas pārējās dega greizsirdībā. Atkal satikušās, tās gludi un jauki mēļoja, bet, atgriezušās savās mājās, spogulī redzēja tikai sevi. Ne māsas un pat ne draudzenes viņas, izrādās, bija, bet gan visnenovīdīgākās kaimiņienes. Igaunija un Lietuva jau sen ir sapratusi, ka draudzības te nebūs un visi visdižākie stāsti par «vienoti» un «kopā» ir vienas vienīgas pasakas, tikai Latvija sērdienīte sēž uz celma un tic, ka kāds par viņu apžēlosies. Baltijas (ne)vienotības temats atkal ir kļuvis aktuāls, jo šogad gaidāma būtiska izšķiršanās, kur un par kādu naudu būvēt sašķidrinātās gāzes termināli, kas ilgtermiņā varētu visām trim valstīm palīdzēt nokāpt no Krievijas gāzes adatas. Eiropas Savienība jau solījusi dot naudu, ja Baltija spēs vienoties, taču nopietnu pazīmju, ka beidzot šoreiz tas notiks, absolūti nav. Lietuvieši jau izrēķinājuši savu termināli, igauņi kaļ pašu plānus. Bet ko latvieši? Latvijai nav pat plāna B, jo vai tad kaimiņi tā var «uzmest»? Un 20 gadu vēsture skaidri un nepārprotami saka, ka var gan. «Runājot par Baltijas ekonomisko vienotību, tā ir taisnība: līdz šim neviens kopējs ekonomisks, liels projekts nav ne attīstīts, ne realizēts,» nesen atzina Valsts prezidents Valdis Zatlers un piebilda, «mums ir vienreiz jāsaprot: ja gribam konkurēt globālajā mērogā, mums nepieciešami kopēji projekti.»Jā gan. Ir gan nepieciešami, ir gan jāsaprot. Taču cik ilgi Latvija vēl sēdēs šajā ilūziju pļavā? Ir jāizdara nopietna izvēle starp diviem variantiem – vai nu Latvijai jārosina visaugstākajā līmenī pārstartēt kaimiņu attiecības un diplomātijā jāsāk runāt tiešāku valodu, vai nu jāceļas kājās un jāiet savs ceļš.