Vēsture Dienā: Sabiedrība, kas dzer

"Kustības sākums ir ASV, taču šādu svarīgu gadskārtu atzīmēs arī Latvijas AA," rakstīja Sarma Kočāne, atzīmējot, ka "pašlaik Rīgā ir jau septiņas AA grupas, tādas ir arī Jelgavā, Liepājā, Saldū, Ventspilī, Talsos, Tukumā, Cēsīs, Madonā, Alūksnē, Preiļos un Bauskā".Anonīmais alkoholiķis, 33 gadus vecais Valdis (vārds mainīts), Kočānei stāstīja, ka lielākā daļa cilvēku ir alkoholiķi, tikai to neatzīst: "Kāpēc gan atzīt, ka alkohols ir stiprāks par mani? Es taču varu cīnīties! Uzvara patiesībā ir tā, ja tu beidz cīnīties. Ja cilvēks ir slims ar cukura diabētu, pats svarīgākais taču ir to apzināties. Tāpat ir ar alkoholismu - patiesība, ka tu esi alkoholiķis, ir jāpieņem. Tev jau tas nav jāafišē. Es, kad eju uz AA sapulcēm, ģimenei par to nestāstu. Ir cilvēki, kuri atnāk uz AA, un tad viņiem iestājas tāda pirmā eiforija, gribas visiem pateikt - es esmu iestājies anonīmajos alkoholiķos, es tagad nedzeru un vairāk nedzeršu. Taču šāda eiforija ilgst tikai pirmos trīs mēnešus, ne ilgāk. Tad nāk atkal jaunas problēmas."Valdis domā, ka nekļūdās, apgalvodams - lielākā daļa cilvēku ir alkoholiķi, rakstīja Sarma Kočāne. "To pierāda smadzenes, kuras problēmu gadījumos signalizē - tagad vajadzētu iedzert 50 gramu konjaka, lai nomierinātos, lai varētu apdomāties, lai rastos gaišāks skats uz dzīvi. Tātad smadzenes jau zina, ka tas ir līdzeklis, kas palīdz. Tātad tu jau esi atkarīgs. Taču jānoiet bezgala garš ceļš, lai to saprastu un pieņemtu."Valdis Kočānei apgalvoja, ka alkoholiķi būtībā ir bailīgi cilvēki. "Esmu iemācījies nedzert. Vēl vajadzētu iemācīties nebaidīties. Viena no pirmajām gudrībām, kas jāapgūst anonīmajiem alkoholiķiem, - nebaidīties būt laimīgiem. Un vēl - jāmīl sevi, jo pretējā gadījumā nav iespējams mīlēt citus. Es kādreiz paskatos spogulī - cik pretīgs purns! Ieraugu savu fotogrāfiju - nu kam var patikt tāda tipiska alkoholiķa fizionomija! Zinu, ka tas ir nepareizi, zinu, ka man jātiek tam pāri, taču neko nevaru padarīt."Atzinis, ka dzīvojam sabiedrībā, kas dzer, Valdis turpināja: "Jāmācās mīlēt arī cilvēkus, kuri dzer. No tā, kā es ar šo sabiedrību sadzīvošu, ir atkarīgs, vai es varēšu palikt skaidrā. Ja es sākšu cīnīties, kļūšu nemierīgs, tad gribēsies atkal iedzert. Varbūt pienāks brīdis, kad es kaut ko varēšu mainīt, un, ja es būšu saglabājis mieru un savu iekšējo līdzsvaru, tad es to izdarīšu. Būdams atturībnieks, es nevarēju atrasties vienā sabiedrībā ar dzērāju un noslēpt to, ka viņš man riebjas. Dzērājs arī dzērumā jūt attieksmi pret sevi - gluži tāpat kā suns."AA sanāksmes ir līdzīgas grēksūdzēm, jo kustība atzīst, ka alkoholisma pamatā ir cilvēka nespēja tikt galā ar savām problēmām. "Vispār jau mūsu kustībā ir daudz kas kopējs ar reliģiju," Dienai stāstīja anonīmais alkoholiķis Valdis. "Ir jābūt kaut kam, kas tev šķiet augstāks par tevi pašu. Ne jau obligāti tas ir Dievs parastajā izpratnē. Varbūt sieva, māte, darbs, vēl kas cits.» Valdis vēl piebilda, ka uz AA sapulcēm labāk nenākt tikai ziņkāres pēc. «To visu nevar saprast cilvēks, kas to nav pārdzīvojis. Tas, kurš nav piedzīvojis ne šausmīgās pohas, ne arī to, kā tas ir, ja no visas sirds apsoli, ka tā ir pēdējā reize, bet pēc trim dienām esi atkal galīgi piedzēries."Šoruden, kad AA kustībai jau astoņdesmit, piedzēries cilvēks uz ielas redzams daudz retāk nekā 90. gadu vidū un daudz, daudz retāk nekā krievu laikos. Tam par iemeslu gan vispārējā automobilizācija (un nu jau pat riteņbraucējs vairs nevar būt drošs, ka viņam neliks pūst), gan tas, ka alkohols kļuvis kvalitatīvāks, tātad paģiras nav tik smagas, gan sēdošais darbs - tā deva, kuru, izdzēris svaigā gaisā, tu pat nepamanītu, izdzerta darbā pie datora, tevi jau beidz nost. Vārdu sakot, dzīve, kā arvien, dod iemeslus iedzert, bet atstāj tam arvien mazāk iespēju.