Draudzīgs atbalsts katram bērnam

2015. gadā organizācijas Alianse Latvija bez bāreņiem valdes locekle Irina Čžou Latvijas lepnuma balvu nominācijāCilvēks cilvēkam saņēma, jo projekta No ģimenes līdz ģimenei ietvaros organizēja bērnu, kuri mīt karadarbības piemeklētajās Ukrainas teritorijās, ierašanos Latvijā un aptuveni mēnesi ilgu uzturēšanos mūsu valsts ģimenēs - lai Ukrainas bērni pabūtu pasaulē bez kara. Pērn decembrī Latvijā ieradās jau septītā grupa ar bērniem no militāro konfliktu skartajām Ukrainas teritorijām, un Dienai Irina tad sacīja, ka projektu paredzēts turpināt arī 2016. gadā.

"Plānots bija šogad uz Latviju atvest piecas Ukrainas bērnu grupas, bet līdz augustam ieradusies tikai viena. Tas saistīts ar to, ka Latvijas sabiedrībai šogad salīdzinājumā ar pērno gadu ir mazāk informācijas par situāciju Ukrainā. Visu 2015. gadu medijos bija ļoti daudz ziņu par notikumiem Ukrainā, un mūsu valsts iedzīvotāji daudz diskutēja tieši par situāciju Ukrainā. Notikumi Ukrainā pie mums bija galvenā aktualitāte. Šogad Latvijā galvenā aktualitāte ir bēgļi un diskusijas par bēgļu uzņemšanu, bet notikumi Ukrainā vairs nav uzmanības centrā, tie aizvirzījušies otrajā plānā," savus secinājumus izklāsta Latvijas lepnuma balvas ieguvēja.

Irina par situāciju Ukrainā zina daudz un ir pārliecināta, ka realitātē dzīve visā Ukrainā vēl nav kļuvusi rāma un droša: "Viens no mūsu draugiem - Genādijs Mohņenko, kurš nesen bija Latvijā ar velotūri Pasaule bez bāreņiem, - dzīvo pie Mariupoles robežas un netālu no dzīvesvietas joprojām redz militārus konfliktus."

Alianses Latvija bez bāreņiem valdes locekle arī uzsver, ka cilvēki mūsu valstī joprojām grib palīdzēt Ukrainas bērniem, bet Latvijas sabiedrībā radusies izjūta, ka laikam tur, Ukrainā, karš jau beidzies, ja reiz par Ukrainu vairs katru dienu nevēsta mediji un Ukraina vairs netiek bieži pieminēta Latvijas politiķu un amatpersonu izteikumos.

Kliedēt emocionālo badu

Šogad Čžou ar domubiedriem sākusi jaunu projektu, kas vērsts uz atbalstu bez vecāku gādības palikušajiem bērniem Latvijā. Projekta ideja aizgūta Ukrainā. "Protams, visai interesanti, ka no valsts, kura cieš karā, mēs varam mācīties daudz pozitīvā tieši attiecībā uz rūpēm par bērniem," uzsver Latvijas lepnuma balvas saņēmēja un skaidro: "Kijevā jau labu laiku pastāv mentoru projekts, kas veltīts bez vecāku aprūpes palikušiem bērniem, un šogad mēs šo projektu sākam iedzīvināt Latvijā."

Projekts paredz palīdzēt "bērniem, kuri dzīvo bērnunamos un kurus visdrīzāk neviens savā ģimenē nepieņems - parasti tie ir pusaudži, jo ģimenēs audzināšanā parasti tiek pieņemti mazi bērni", izklāsta Irina.

Galvenais projekta mērķis vērsts uz to, lai bērnunamu iemītnieki gūtu emocionālo atbalstu. "Bērniem, kuri dzīvo bērnunamos, vislielākā problēma ir emocionālais bads. Katram bērnam, kurš aug ģimenē, ir vismaz viens pieaugušais, pie kura vērsties pēc padoma, kuram pastāstīt, kas uz sirds. Bērnunamos dzīvojošajiem bērniem šāda cilvēka nav. Personāls, kas strādā bērnunamos, ir vienkārši darbinieki, nevis vecāki vai draugi," uzsver Irina un turpina: "Emocionālā bada ietekmē jaunā paaudze cenšas sev pievērst uzmanību visiem iespējamajiem līdzekļiem. Uzvedība, kas ir sociāli nelabvēlīga, bieži tāda ir nevis tāpēc, ka pusaudžiem būtu slikts raksturs, bet tāpēc, ka viņiem trūkst uzmanības. Kliedējot emocionālo badu, uzvedība laika gaitā uzlabojas."

Lai risinātu emocionālā bada problēmu, "bērnunamā dzīvojošajam pusaudzim tiek piesaistīts mentors, kurš vismaz gadu vai divus katru nedēļu ne mazāk par divām stundām pavada ar šo bērnu. Mentors brauc ciemos, ved uz kultūras pasākumiem un vienkārši parunājas ar bērnunama iemītnieku. Mentors kļūst par pusaudža draugu, par emocionāli vistuvāko cilvēku, kuram bērnunamā dzīvojošais pusaudzis var uzticēt savus sapņus, pārdzīvojumus un sasniegumus," skaidro Irina.

Projektam gan ir vēl viens mērķis - sagatavot bērnunamu iemītniekus pastāvīgai pieaugušu cilvēku dzīvei, kāda viņus sagaida pēc bērnunama atstāšanas. "Katram pieaugušam cilvēkam neatkarīgi no viņa sociālā statusa, iegūtās izglītības, labklājības līmeņa, veiksmēm un neveiksmēm ir dzīves pieredze, ar kuru dalīties," uzskata organizācijas Alianse Latvija bez bāreņiem pārstāve un uzsver: "Turklāt tikai pieaugušie bērniem var nodrošināt garīgās vērtības. Bērni cits citam šādas vērtības nevar sniegt - viņi vienu dienu draudzējas, nākamajā dienā sastrīdas, bērniem vēl nav psiholoģiskas noturības. Tāpēc vajadzīgi pieaugušie, kuriem piemīt personības briedums un izveidojušās stabilas vērtības."

Projekts paredz, ka vienam mentoram tiek piesaistīts viens bērnunamā dzīvojošs pusaudzis, bet, ja mentoram pietiek laika un enerģijas, var būt arī vairāki atbalstāmie bērnunama iemītnieki. "Par mentoru var kļūt ikviens cilvēks, kuram ir laba sirds," uzskata Irina.

Viņa gan arī atklāj, ka tiek veikta ļoti rūpīga mentoru apmācība un atlase, bet izvēlēties konkrētu mentoru katram konkrētajam pusaudzim palīdz bērnunama personāls. "Mēs arī skaidrojam mentoriem, ka viņiem nav jābūt sponsoriem, viņu pienākums nav bērnus apgādāt ar materiālajām vērtībām - stilīgām drēbēm, planšetdatoriem. Turklāt vismaz Rīgā esmu novērojusi, ka bērnunamu iemītniekiem materiālās nodrošinātības līmenis ir labs, pat ne visās ģimenēs bērni ir tik labi nodrošināti, tomēr materiālais nodrošinājums bērnunama iemītniekus nepadara laimīgus. Mentoram jāsaprot, ka šiem bērniem, lai viņi kļūtu laimīgi, vajadzīga sirsnība, ieinteresētība un uzmanība," ir pārliecināta Irina.

Liela daļa bērnunamu iemītnieku nāk no ģimenēm, kuras atrodas ieilgušās krīzes situācijās, kas nereti saistītas ar dažādām vecāku atkarībām, bet maz ir tādu bērnu, kuriem abu vecāku vairs nav dzīvo vidū, tāpēc mentoriem arī tiek skaidrots, ka viņiem nav jācenšas būt vecāku vietā, bet gan jāsniedz draudzīgs atbalsts.

Apliecinājums pareizam ceļam

Irina secinājusi, ka Latvijas lepnuma balvas saņemšana palīdzējusi izlemt par labu sadarbībai ar viņu un organizāciju Alianse Latvija bez bāreņiem vairākiem sadarbības partneriem, kuri svārstījušies, prātojot - sadarboties vai ne.

Tāpat enerģiskā sieviete uzskata, ka balva ir apliecinājums tam, ka viņas izvēlētais ceļš - atbalstīt grūtībās nonākušos bērnus - ir pareizs. "Latvijas lepnuma svinīgajā ceremonijā es sev jautāju - kāpēc tieši es atrodos uz šīs skatuves? Tad es sapratu, ka šī balva pierāda - man nekad nebūs jānožēlo tas, ka esmu mainījusi savu dzīvi, atstājusi labu darbu un izvēlējusies šādu ceļu," atklāj Irina.