Kā pieteikuma vēstulē raksta SIA Šlokenbeka valdes priekšsēdētājs Māris Paiders, ar savu rīcību brīdī, kad pasu kontrole Tripoles lidostā neļāva Rimanta kolēģim Ruslanam Šivļanam lidot mājās, Rimants parādījis, ka uz viņu var paļauties ekstremālās situācijās, ka viņam var uzticēties un ka viņš ir Latvijas lepnuma cienīgs. Rimants nepameta kolēģi nelaimē, bet palīdzēja nokārtot izlidošanas dokumentus.
Pienāca ziņas, ka šauj
Ar Rimantu tiekamies Talsu novada Strazdē, kur vecās muižas kalpu mājas otrajā stāvā dzīvo Daugatu ģimene. Rimanta sieva Vita cienā ar kāzu jubilejas torti un tēju. Pie mazās istabiņas sienām fotogrāfijas ar mirkļiem no Rimanta, sievas Vitas un bērnu Kristīnes, Eināra un Naura gaitām. Turpat atzinības raksti Vitai un Rimantam kā teātra skatē labākajiem Strazdes amatierteātra aktieriem. Darba dēļ Rimants teātra spēlēšanu pārtraucis.
Pie Daugatiem sajūtas tik mājīgas, ka, šķiet, tās paņem daļu stāsta skarbuma. Rimants pats cenšas dramatismu nolīdzināt, vispirms izstāstot, kā Lībijā ierīkojuši ceļus un mācījušies sadzīvot ar šīs valsts parašām. Tikai, īpaši mudināts, atceras šā gada februāri - pēdējās dienas kara skartajā valstī un pārdzīvojumus. Lai arī Rimants mājiniekus mierinājis, ka viss kārtībā, notikumiem Lībijā ģimene dzīvojusi līdzi pa minūtei. Tagad viņš neslēpj, ka bail bijis visiem un visiem gribējies dzīvot...
''Vienā dienā klājām asfaltu, bet nākamajā rītā no Tadžuras bāzes nāca ziņa, ka šauj,'' stāsta Rimants. ''Bija grūti to aptvert, jo tur, kur strādājām, - 20 kilometru no Tripoles -, bija mierīgi. Arī lībieši teica, ka būs labi. Taču, kad saasinājās notikumi Bengāzī, darba devēju lēmums bija - jāevakuējas. Vispirms no imigrācijas dienesta vajadzēja dabūt pases, kuras bija atņemtas uzreiz pēc ierašanās valstī. Kad pases izdalīja, izrādījās, ka kolēģim Ruslanam tās nav - dienestā nevarot atrast. Tobrīd telefonsakaru tikpat kā nebija, internets strādāja ar pārtraukumiem. Kad pateica, ka būs lidmašīna, Ruslanam pases vēl nebija. Tad arī teicu, ka es nevaru braukt, to jau iepriekš biju izlēmis. Kā nekā biju tas, kurš viņu uzaicināja strādāt uz Lībiju. Atceros, bija 2010. gada oktobris, likām asfaltu 11. jūlija ielā, un viņš, kā no lidostas brauca, tā ar visām labajām drēbēm sēdās pie 11 metru platā asfalta ieklājēja stūres. Jutos atbildīgs, lai viņš sveiks un vesels atgrieztos pie ģimenes, kurā bija gaidāms pieaugums. Turklāt valodu viņš nezināja, Tripoli arī ne.''
Pēdējais salmiņš
Rimants atceras, ka bijis vēl viens salmiņš, pie kā ķerties, - Ruslana pases kopija, kas varētu derēt kara apstākļos, tāpēc nolēmuši kopā ar kolēģiem braukt uz lidostu: ''Ēkā iekļuvām tikai ar Vācijas vēstniecības konvoja palīdzību. Sievietes un bērni raudāja, kāds šāva, kāds sita. Cilvēki tik ļoti gribēja tikt prom, ka pameta bagāžu. Pie pasu pārbaudes palaidu Ruslanu pa priekšu, jūtot, ka labi nebūs. Un nebija arī, darbinieks teica - nav pases, nav lidojuma. Piedāvāju kaudzi dināru, iesaistījās arī kāds polis un lūdza Ruslanu ielaist, bet velti. Policija mūs izveda ārā.''
Rimants atceras, ka tobrīd bāzē palikuši tikai pieci - viņš, Ruslans un trīs vācieši. Firmas pārstāvji ieteikuši no mājām ārā neiet, jo bija laupīšanas, uzbrukumi: ''Sajūtas, redzot ielas malā vīrieti treniņtērpā ar automātu, kurš apstādina, nav omulīgas, jo nezini - šaus vai ne. Naktīs šāva. Par Tripoli mediji stāstīja šausmu lietas, ka tur šauj un slepkavo, taču labi sapratu, ka uz turieni nāksies braukt, jo pases nav. Paldies Šlokenbekas vadībai, kas sazinājās ar Ārlietu ministriju, un tā savukārt ar Vācijas vēstniecību Tripolē, kur solīja izsniegt reisa pasi. Ar to no valsts nevar izbraukt, bet var izlidot. Bail bija, bet nācās braukt. Liels bija pārsteigums, redzot pilsētu gandrīz neskartu... Uzreiz pasi nedabūjām, jo nebija vēstnieka, ieteica atbraukt rīt.
Taču nākamā diena atnāca ar sliktu ziņu - visi ceļi uz Tripoli nosegti ar tankiem, ik pēc kilometra - kontrolpostenis. Nepatīkami, ka tanka stobrs pagriezts pret tevi un mašīnu krata... Vācu kolēģis, kas mūs veda uz pilsētu, vien noteica: ''Daži cilvēki ir idioti, un esmu viens no tiem...'' Domu sapratu - viņš taču varēja mierīgi sēdēt bāzē un neriskēt. Tomēr mums veicās - reisa pasi dabūjām un uzzinājām, ka varēsim lidot mājās. Lai arī bažījos, vai to ņems pretī, biju stingri apņēmies Ruslanu iedabūt lidmašīnā par katru cenu. Lidostā izrādījās, ka tur šādu pasi nepazīst. Kad teicu, ka ar tādu brauc visā pasaulē, sākumā pat neklausījās, tikai vēlāk piekāpās. Uzreiz vieglāk palika, tomēr pa īstam uzelpoju, kad nolaidāmies Anglijā. Bet, kad Rīgas lidostā satikām ģimenes, nāca milzīgs atvieglojums - gan Ruslanam, gan sev doto solījumu, ka atlidosim sveiki un veseli, jo mūs mājās gaida, biju izpildījis.''
Rīkotos tāpat
Rimanta ģimenes pārdzīvojumus atklāj viņa sievas Vitas drebošā balss un asaras acīs. Kad kļuvis zināms, ka Rimants un Ruslans nebrauks mājās kopā ar citiem, uztraukums bijis liels. Lai arī vīrs ieteicis televīziju neskatīties, jo uz vietas viss esot labi, bija grūti noticēt: ''Kā - labi? Ja ziņās rāda karu, tad ir karš.'' Vita stāsta, ka neesot gribējusi, lai vīrs brauc prom, jo 22 gadu kopdzīves laikā neesot bijuši šķirti. ''Teicu, lai meklē darbu uz vietas, cik nopelnīs, no tā arī iztiksim. Tomēr izlēmām, ka Rimants brauks.''
Rimants noteic, ka tāds cilvēks, kāds no viņa sanācis, esot sievas Vitas nopelns, kura viņu - 17 gadu vecu Sabiles dauzoņu - satikusi. Allaž bijusi blakus - gan tad, kad sadzīves negadījumā gandrīz zaudējis roku, gan pēc avārijas. Reiz dzīvojuši ar viņa invalīda pensiju un bērnu naudu, bet izdzīvojuši. Gribējis sievu uzaicināt uz Lībiju ciemos, bet karš tam pārvilcis svītru, tāpat kā nākamo divu gadu līgumam. Bet gan jau... Kad vaicāju - kā būtu, ja tā notiktu vēlreiz, Rimants saka, ka rīkotos tāpat. Ja nebūtu turējis kolēģim doto vārdu, kā dzīvotu tālāk.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!