Latvijas lepnums 2011
Sivēnus nesa no ugunsgrēka ārā uz rokām
Bija jau teju viens naktī, kad ogrēnietis
Andrejs Zeņevičs (25) rakstīja īsziņu draudzenei «Pēc kādām 40 minūtēm būšu
mājās». Pārradās pēc četrām stundām. «Glābām cūkas, ugunsgrēks bija,» Andrejs
paskaidroja izbrīnītajai draudzenei. Viņa paostīja gaisu: «Jā, var just». Nakts
uz 1.septembri Andrejam un diviem viņa draugiem Edgaram Grigānam (25) un Jānim
Reinbergam (26) pagāja visai spraigi – braucot mājās pēc gara darba izbraukuma,
puiši pamanīja ugunsgrēku kādā saimniecībā un iesaistījās glābšanas darbos.
Lai studē, atgriežas mājās un strādā!
Vēl pirms pusgada kādai jaunai līvānietei, par
spīti viņas izcilajām, patiesi apbrīnojamām sekmēm skolā, bija visai maz cerību
studēt augstskolā. Vienkārši tāpēc, ka viņa zināja - pat tad, ja augstskolā
tiks tā dēvētajā budžeta vietā, tik un tā nespēs samaksāt par kopmītnēm, nebūs
nauda ne e-taloniem, ne mācību materiāliem. Taču tad viņa gluži nejauši
uzzināja, ka ar optisko šķiedru ražošanas uzņēmuma Z-Light un tā vadītāja
Daumanta Pfafroda atbalstu ir iespēja iegūt stipendiju. Gana lielu, lai varētu
studēt, nelauzot galvu par ikdienas tēriņiem.
Mūsu ļaudis to ir pelnījuši
Pakāpjoties Ambeļu muižas kalnā, Višķu un Luknas ezera zilums guļ mierīgi un rāmi kā uz delnas zem rudenīgajām debesīm, kas šeit pienākušas pavisam tuvu.«Nu, jā, tā ainava arī šeit tāda, ka varam kaut par naudu pārdot,» Ambeļu pagasta pārvaldnieks Guntars Melnis pamet ar roku visapkārt un pasmaida pavisam lepni, it kā arī viņš pats būtu līdz ar Dievu to Kungu pirms miljoniem gadu piedalījies šī Latgales bezgalīgā skaistuma radīšanā.
Ar atvērtu un plašu sirdi
«Gribu dalīties ar savu dzīves pieredzi un uzskatiem (..). Esmu cilvēks, kurš spēj darīt visu. Patīk palīdzēt citiem, vienkārši būt kopā ar viņiem, uzklausīt (..). Ir pieejama plaša sirds (..),» tā brīvprātīgā darba portālā pirms pāris gadiem sevi raksturoja nevis garu un bagātu mūžu nodzīvojis cilvēks, bet padsmitgadīgā Talsu Kristīgās skolas (TKS) audzēkne Anete Ankmane.
Arī rakarim jādod iespēja
Kad sazināmies un pēc tam tiekamies Valmieras SOS bērnu ciematā, skolotāja Ināra Krūmiņa kautrīgi atgādina, ka nedara neko īpašu, tikai savu darbu. Lai gan viņas kolēģi un audzēkņi uzskata, ka tas, ko dara Ināra, nav vienkārši tikai darbs, tā ir sirds, ko viņa kā atvērtu plaukstu sniedz apkārtējiem, un mīlestības pietiek visiem.
Liek saviem skolēniem dzīvot, ne eksistēt
Nesavtīgs darbs ārpus darba laika – galvenais iemesls, kāpēc sporta skolotājs Vladimirs Priede izpelnījies kolēģu un savu audzināmo apbrīnu un izvirzīts Latvijas lepnuma balvai. Strazdumuižas internātskola ir vienīgā izglītības iestāde valstī, kur bērniem un jauniešiem ar nopietniem redzes traucējumiem tiek nodrošināts redzes īpatnībām pielāgots mācību process.
Bērna personību izloba kā kastani
«Es te jūtos kā īstā ģimenē,» klusā balstiņā,
taču droši veroties acīs saka Šūpulnieku ģimenes jaunākā meitene Ilze. Viņa Šūpulnieku
mājās Līvānos ir visīsāko laika brīsniņu - kopš maija. Tomēr var just, ka viņai
ir pielipis lielās ģimenes dzīvīgais rotaļīgums un atsperīgā jokošanās.
Šūpulnieku ģimene ir neparasta - tajā uzaugušas Pētera un Marijas meitas Māra,
Madara un Magda, pirms desmit gadiem aizbildniecībā paņemtais Ričards, un viņi
lolo vēl trīs audžumeitas Ilonu, Ingu un Ilzi. «Mēs visi esam saraduši būt
kopā. Ja kāda nav, ir tukšuma sajūta,» saka Madara.
Kolēģi Lībijā kara vidū neatstāja
Kad SIA Šlokenbeka darbu vadītājs Rimants Daugats parakstīja līgumu ar austriešu firmu Strabag par ceļu būvniecību Lībijā, kāds no tā punktiem vēstīja, ka kara gadījumā firma garantē evakuāciju. Tas izraisījis smaidu. Kāds karš? Darbs. Taču karš sākās ātrāk, nekā beidzās Rimanta darba līgums, turklāt uzliekot neplānotus pārbaudījumus.