Esam sazvanījušies mirklī, kad tu visu dienu pavadi ceļā. Spīdvejs tiešām ir sporta veids, kas no Latvijā populārajiem varētu būt ar pašu lielāko ceļošanu. Tev bieži vien jāaizvada trīs sacensības nedēļā, katras no tām risinās savā valstī un daudzas pilsētās bez lidostām. Kāda ir spīdveja braucēju ikdiena?
Mēs spīdvejā varam startēt vairākās nacionālajās līgās, tāpēc aizņemtība tiešām ir diezgan liela. Tā paredz ļoti lielu plānošanu, kā aizbraukt līdz sacensību vietai. Manu dzīvi pamatīgi atvieglo, ka jau pāris gadus esmu Skandināvijā izveidojis vēl vienu bāzi motocikliem. Tur arī ir zviedru mehāniķi, kuri mani apkalpo Zviedrijas un Dānijas līgās, tāpēc varu vienu vai divas dienas nedēļā pavadīt mājās. Pabūt ar ģimeni, ar saviem bērniem un tad no Rīgas vai Viļņas sacensību dienā lidot uz Zviedriju vai Dāniju.
Šobrīd, kad esam sazvanījušies, mēs braucam uz nākamā gada pasaules čempionāta kvalifikācijas sacensībām Žarnovicas pilsētā Slovākijā, bet jau nākamajā dienā man ir Polijas Ekstralīga, tāpēc arī visu nakti pavadīšu ceļā. Pirms tam pāris dienas bijām mājās. Labi, ka arī visa mana komanda ir daugavpilieši, tāpēc, dodoties mājās, mums ir viens galamērķis, visiem ir kopējs mērķis sezonas laikā iespējami daudz būt arī mājās, vismaz nedaudz pavadīt laiku ar ģimeni un draugiem. Tik saspringta bija, ir un laikam arī būs spīdvejista ikdiena.
Šosezon tu pārstāvi Polijas, Zviedrijas, Dānijas un Čehijas spīdveja līgu klubus, paralēli šīm sacensībām notiek arī spīdveja Grand Prix seriāla cīņas un citi čempionāti. Pastāsti, kāda ir tipiska tava nedēļa, cik bieži sanāk nakšņot mājās vai viesnīcā un cik bieži treilerā?
Plānošana notiek ziemā, un cenšos sakārtot tā, lai pēc ceļā vai lidostās pavadītām naktīm būtu iespējams kaut trīs četras piecas stundas apgulties arī viesnīcā. Lai ķermenis labāk spētu atjaunoties. Šķiet, man šī plānošana izdodas diezgan labi, lai arī man nav menedžera un visu daru pats, rezervēju arī lidmašīnas biļetes un viesnīcas. Nav viegli, katru sezonu aptuveni jūlija vidū uz kādu mirkli iestājas tukšums, vairs nav tādas uguntiņas un azarta, kādi bija aprīlī, sākoties sezonai. Tad tieši pienāk vasaras pauzīte ar divām tukšākām nedēļām un tās laikā izdodas sevī atrast spēkus sezonas otrajai pusei, atkal iedegt uguntiņu, adrenalīnu, jaudu un prieku. Šobrīd uguntiņa man vēl ir, jo rezultāti ir diezgan labi un tie palīdz turēt sevi līmenī, atrasties visiem priekšā un tiekties pēc saviem sapņiem. Šī sezona rāda, ka viss ir iespējams. Tas, par ko mēs sapņojām pirms pieciem gadiem, jau atrodas sasniedzamā attālumā, jūtu, ka varu būt tur, kur visu mūžu esmu vēlējies atrasties. Tas motivē nenolaist rokas un strādāt tālāk.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!