Straujiem soļiem tuvojas Eiropas čempionāts. Cik bieži sanāk par to domāt?
Protams, laika paliek arvien mazāk un dažreiz sēžot sanāk aizdomāties. Domas aiziet par to, kā būs, kas būs. Ļoti interesanti, nevaru sagaidīt čempionātu.
Spānija, Vācija, Nīderlande. Kā mums klāsies?
Protams, smagi. Mūsu pirmā uzvara jau ir tikšana čempionātā, bet nevajag apstāties. Nīderlande ir mūsu līmeņa komanda, bet pret Spāniju un Vāciju vienkārši jāiet laukumā un jācīnās līdz pēdējai sekundei. Jāizbauda spēle, jāatdod viss, kas ir iekšā.
Treneris īpaši labi zinās Vāciju.
Noteikti. Bundeslīgā lielākā daļa klubu spēlē līdzīgu sadarbību. Viņu stils ir fizisks, uzsvars nav tik ļoti uz izspēlēm.
Kādas būs mūsu stiprās puses?
Nevajag ar tādām komandām kā Vācija un Spānija sacensties, kurš kuru noskries. Mums nepieciešams nedaudz uzspiest savu tempu. Tas nav vislabāk skatāmais handbols, bet ir viens no veidiem, kā varam pret tādām komandām cīnīties. Tāpat nedrīkstam pieļaut stulbas kļūdas, kas dod vieglus golus – taktiskā spēlē nevienam mūsdienās nav viegli iemest.
Tātad mūsu spēles stils būs lēns?
Protams, ja ir izdevība, jāskrien uz priekšu, bet nevajag to darīt pa galvu, pa kaklu. Jācenšas izvairīties no kļūdām. Tomēr, jā, centīsimies spēlēt lēni.
Tev būs pievērsta pastiprināta uzmanība, līdz ar to radīsies brīvi spēlētāji.
Jā, izlasē daudz spēlējam uz mani. Man tas patīk, arī klubā reizēm sanāk līdzīgi – es uzsāku, savelku spēlētājus, pārējiem paliek vairāk vietas.
Šosezon vairāki spēlētāji atgriezušies Latvijas čempionātā. Vai tas nāk par sliktu izlasei?
Protams, Latvijas čempionāta līmenis nav tas augstākais, bet vismaz tas pats Aivis Jurdžs, kurš palicis Latvijā, trenējas. Turklāt Tenax spēlēja Eirokausos, un tas ir ļoti labi. Viņš ir apritē, nebūs ierūsējis, gatavojas čempionātam. Cik zinu, Dobelē ir kondīcijas treneri, kuri daudz domā par fizisko sagatavotību, tāpēc esmu drošs, ka džeki, kuri nāks no Latvijas, būs gatavi.
Kuri Latvijas izlases spēlētāji kopā ar tevi izšķirs spēļu likteni?
Pēc pēdējā sabraukuma varu pateikt, ka Ingars Dude ir formā, viņam šī sezona ir lieliska. Tas pats Aivis labi izskatījās laukumā. Maliņas mums ir ļoti labas – Nils Kreicbergs, Oskars Arājs var daudz ko izspēlēt, ir bīstami. Ģirts Lilienfelds lieliski sevi parādīja saspēles vadītāja postenī, turklāt viņš ir kreilis, kas sarežģī dzīvi pretiniekiem, jo kreiļa spēlēšana kā saspēles vadītājam ir ļoti liels retums.
Dīvāna eksperti satraucas, ka mēs pat Luksemburgu nevaram uzvarēt.
Spēlēs pret Luksemburgu daudz ko izmēģinājām, tomēr pirmā spēle man ļoti patika – viss tika kontrolēts. Beigās pretinieki nedaudz pievilka, bet spēle noteikti varēja beigties ar +10. Otrajā spēlē Luksemburga pamainīja aizsardzību. Tā kā nebijām tieši tam sabraukumam neko gatavojuši, vajadzēja vilkt ārā sadarbību no vecajiem krājumiem. Nebija tik slikti, kāds beigās rezultāts. Man patika, kā mūsu komanda spēlē. Ļoti labi, ka treneri ir atvērti, – ja spēlētājiem ir kādas idejas, viņi vienmēr tiek uzklausīti. Taktika tiek veidota kopā ar spēlētājiem, kas ir optimāli un labi.
Pirms pāris gadiem palikām vienu vārtu attālumā no finālturnīra. Kāpēc 2019. gadā beidzot izdevās tam kvalificēties?
Protams, esam kļuvuši labāki. Lielākā daļa spēlētāju sasnieguši briedumu. Tas ir rezultāts arī tam, ka daudz strādājam. Atlasē uzvarētās spēles nebija nejaušība. Toreiz, kad rūgti uzvarējām baltkrievus, laikam pietrūka veiksmes.
Tā spēle pēcāk rādījās murgos?
Bija daudz pārdzīvojumu. Tās bija sezonas beigas, palaidām garām ļoti lielu iespēju un toreiz nedēļa vai divas noteikti pagāja, domājot par to.
Tagad izšķirošajā spēlē uzvarējāt nesenus pasaules čempionāta medaļniekus. Vai tas nozīmē, ka arī mēs varam sapņot par augstām vietām?
Izlasē ļoti daudz izšķir tas, vai ir laiks sagatavoties katrai atsevišķai spēlei. Pirms Slovēnijas mums laiks bija, un gatavojāmies īpaši šim pretiniekam.
Esam tāda izlase, kas vienmēr var ar kaut ko pārsteigt, jo par mums pieejamais materiāls nav tik plašs, spēlētāji pasaulē nav tik pazīstami.
Tikmēr visi slovēņi spēlē vadošajos klubos. Tas bija mūsu pluss – slovēņi vienkārši nezināja mūsu spēlētāju kustības un raksturu.
Tu esi viens no Eiropas labākajiem spēlētājiem, bet ilgstoši sanāca palikt bez finālturnīriem. Vai uz komandas biedriem, kas braukā pa šīm sacensībām, skatījies ar skaudību?
Varbūt nedaudz. Tomēr sapratu, kur esam, cik stipra ir mūsu izlase, kādas mums ir cerības. Iepriekš grupas bija tik smagas, ka nebija reāli no tām iziet. Nevar arī domāt, ka aizbraukšana uz finālturnīru būs atpūta. Tas ir smags darbs.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!