Pirmie Baltijas handbola līgas čempioni tika noskaidroti jau 1991. gadā, tomēr pirms pagājušās sezonas vairāk nekā 30 norises reizēs Latvijas komanda bija uzvarējusi vien četrkārt, to divtūkstošo gadu sākuma daļā paveicot ASK klubam. Cik Baltijas handbolā šis turnīrs tiek uztverts nozīmīgi?
Šobrīd turnīrā spēlē trīs valstu trīs labākās komandas, līdz ar to kvalitātes un līmeņa celšanai tas ir nozīmīgs. Ja mēs saliekam pa līmeņiem, svarīgākais ir vietējais čempionāts, tad nāk Baltijas līga, lielākā daļa no Baltijas līgas komandām piedalās arī Eirokausos.
Šogad izcīnījāt bronzu, bet laikam prieks turnīra noslēgumā nebija daudz mazāks nekā pēc titula pērn.
Pie medaļām esam tikuši nu jau trīs gadus pēc kārtas. Zinot iekšējo situāciju – mums ir daudz traumu un vēl dažādas problēmas –, trešā vieta tiešām ir kā uzvara. Pēc godalgām tiecāmies ilgi, patērējām daudz spēka un pūļu, pirms 2023. gada tik augstu nebijām tikuši.
Tevis pieminētās daudzās problēmas ir ikdiena, ar ko amatieru komandām jārēķinās?
Mēs esam amatieri, bet šo vārdu nevēlos sacīt skaļi, jo no čaļiem tāpat prasu nopietnu attieksmi. Komandu veidojam no labākajiem Latvijā pieejamajiem spēlētājiem, tomēr puiši arī strādā vai mācās, tāpēc trenējamies mazāk nekā lielākā daļa Baltijas līgas vienību. Tas gan nenozīmē, ka mums ir mazāki mērķi. Psiholoģiski gatavojamies, ka esam profesionāļi, bet reālā situācija ir citāda. Spēlētājiem uz treniņiem jābrauc pēc darba, sadalot savas dzīves prioritātes.
Cik daudz sastāvā ir dobelnieku, un cik uz treniņiem ierodas no citām pilsētām?
Liela daļa brauc. No kluba puses ir noorganizēts transportlīdzeklis – visi Rīgā sakāpj vienā busiņā un tiek atvesti uz Dobeli. Ap pieciem beidzas skola, darbs, tad viņi pa taisno dodas uz treniņu, tas beidzas deviņos, seko ceļš atpakaļ uz Rīgu, un ap vienpadsmitiem ir mājās. Tā tas notiek trīs reizes nedēļā, bet gandrīz katru sestdienu svētdienu ir arī spēles.
Lai šādu režīmu spētu izturēt, handbols ir jāmīl!
Tas ir galvenais motivators – komandā ir tikai tādi cilvēki, kuri ar sirdi un dvēseli dzīvo handbolā. Runa nav par naudu vai ko citu, vienkārši Dobele ir Latvijas handbola galvaspilsēta, mums atliek šīs pilsētā ilgus gadus iesakņojušās tradīcijas turpināt un iedvest mīlestību arī jaunajos sportistos.
Kaut Dobeles klubam ir senas tradīcijas, medaļas Baltijas līgā pirmoreiz izcīnījāt tikai pirms diviem gadiem.
Komandā esmu jau kopš divtūkstošo gadu sākuma un aptuveni 15 gadu esmu treneris. Tolaik Baltijas līgā bija vienības no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Somijas, bet diemžēl ārpus Baltijas handbola līmenis ir augstāks, tāpēc pacīnīties par medaļām bija daudz sarežģītāk. Tomēr mēs arī cītīgi pēc šīm medaļām gājām, gadu no gada strādājām un nav tā, ka trīs reizes pēc kārtas uz pjedestāla esam uzkāpuši nejauši.
Turnīrā uzvarēja Igaunijas klubs, otro vietu izcīnīja lietuvieši, jūs bijāt trešie. Vai tas atspoguļo pašreizējo situāciju Baltijas handbolā?
Latvija no abām valstīm atpaliek, tomēr es teiktu, ka Lietuva pašlaik ir labāka par Igauniju. Tas redzams arī Eiropas čempionāta atlasē, kur lietuvieši ar vienu kāju jau kvalificējušies finālturnīram. Šīs valsts vietējā čempionātā ir piecas komandas, kas var cīnīties par medaļām, Igaunijā to ir krietni mazāk, tur ir izteikts līderis, Latvijas čempionātā ir vēl sliktāk. Es uzskatu, ka šādi var vilkt paralēles arī ar izlašu līmeni.
Tenax arī sesto sezonu pēc kārtas sacentās Eirokausos. Sīvā cīņā zaudējāt komandai no Bosnijas un Hercegovinas, bet abus mačus aizvadījāt pretinieku laukumā.
Spēlēt izbraukumā ir finansiāli izdevīgāk nekā uzņemt pretiniekus pie sevis. Viena kārta izmaksā ap 10–15 tūkstošiem eiro, un tā mūsu budžetā ir nozīmīga summa. Katru gadu par šo domājam, bet mana nostāja ir, ka obligāti jāpiedalās, citādi pavisam degradēsimies. Baltijas līga ir laba, bet pieredzes iegūšanas nolūkā jāskatās arī augstāk.
Latvijas handbola izlasē nu jau vairākus gadus notiek paaudžu maiņa, un nav liels pārsteigums, ka Eiropas čempionāta kvalifikācijas cikla pirmajos četros mačos ciesti četri zaudējumi. Maijā notiks pēdējās divas spēles, kā līdz šim mūsējie izskatījušies?
Man šī izlase simpatizē, jo tā izveidota no jauniem, perspektīviem spēlētājiem, turklāt nu jau liela daļa spēlē ārzemēs. Maksimāli daudz handbolistu, kuri trenējas profesionālā līmenī ārpus Latvijas, diemžēl šobrīd ir vienīgais ceļš, kā mēs varam pacelt izlases līmeni. Runājot par treneri Davoru Čuturu, jāsaka, ka man patīk viņa zīmējums, tomēr ir nepieciešams laiks, lai to nostiprinātu. Mazliet spēles līmenis ceļas, un uzskatu, ka sastāvs ir perspektīvs.
Starp jaunajiem spēlētājiem redzami arī tiešām daudzsološi talanti?
Mums Murjāņos ir virkne ar tādiem, kuri vēl nav pabeiguši skolu, bet viņus jau grib ārzemēs. Nākotne mums ir, viennozīmīgi. Uz Murjāņiem aiziet puiši no visiem Latvijas handbola centriem. Uzskatu, ka arī viens no mana kluba veiksmes faktoriem ir tieši Murjāņi, ko var saukt par vienīgo profesionālo sistēmu Latvijā, jo tur trenējas divas reizes dienā. Ja spēlētājs atnāk no Murjāņiem, man vairs nevajag viņam mācīt spēles pamatus, puiši no turienes iznāk jau salīdzinoši gatavi. Tālāk tad viņiem jāizlemj, vai pa taisno doties uz ārzemēm vai vēl vairākus gadus patrenēties kādā citā Latvijas klubā, nobriest, pabeigt augstskolu un tad braukt prom.
Pat Vācijas izlases uzlecošā zvaigzne Renārs Uščins izteicies, ka handbolisti Vācijā nepelna kā futbolisti, tāpēc šī sporta veida pārstāvjiem vajag arī galvu – viņš paralēli spēlēšanai attālināti studē ekonomiku.
Uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi spēlētāji, kuri ar handbolu nodrošinājuši savu turpmāko dzīvi. Diemžēl, lai Latvijas spēlētājs tiktu ārzemju klubā, viņam jābūt vismaz galvas tiesu pārākam par vietējo. Ja latvietis būs līdzvērtīgā līmenī, uz viņu neviens neskatīsies, jo klubi labāk attīstīs savus spēlētājus. Nav viegla maize, vajag ļoti cīnīties.
Mans brālis Māris ir labs piemērs, viņš lielāko daļu karjeras nospēlējis ārzemēs, bet paralēli mācījās un apguva arodu, tāpēc šobrīd ne tikai spēlē, bet Šveicē arī veiksmīgi strādā par fizioterapeitu. Visdrīzāk spēlētāja karjeru viņš vairs neturpinās, un, ja nebūtu aroda, šobrīd viņam būtu liela problēma.
Puišiem saku: ja ir iespēja, izmācieties šeit, iegūstiet papīru un tad varat triekties uz ārzemēm. Mēs, Dobelē, spēlējam Baltijas līgā, Eirokausos. Lai arī oficiāli mums ir trīs treniņi nedēļā, iespēju trenēties ir daudz vairāk, ja esi gatavs sevī ieguldīt laiku un papildu līdzekļus, gatavojoties kādam konkrētam mērķim. Arī no šejienes var aiziet uz pietiekami labiem klubiem un izveidot sev labus dzīves apstākļus. Lai to paveiktu, gan nepieciešams ieguldīties, bet, skatoties uz mūsdienu jaunatni, ļoti maz redzu tādus, kuri gatavi to darīt.
2020. gada sākumā Latvija piedalījās Eiropas čempionātā, uz ko bija tiekusies ļoti ilgu laiku. Kāpēc pēc šī turnīra, kur arī tu biji treneru kolektīvā, sanāca tik ļoti liels atkritiens?
(Nopūšas.) Savas pēdējās spēles aizvadīja lielākā daļa spēlētāju no paaudzes, kuri bija izauguši vienīgajā profesionālajā Latvijas komandā ASK. Turpinājums bija domāts citādāks, bija jau noslēgts līgums ar vācu treneri Āronu Cīrki. Kāpēc viņš izlēma sadarbību tomēr pārtraukt, joprojām nezinu, tas jāprasa tā laika federācijas vadībai. Uznāca arī kovids, neviens cits tā brīža apstākļos uz Latviju nevēlējās braukt, es saņēmu piedāvājumu un, protams, neatteicos.
Toreiz, 2020. gada izskaņā, pats atzini, ka vadīt izlasi tev bija pašmērķis, ko gan plānoji sasniegt pāris gadu vēlāk.
Tagad es vēl labāk saprotu, ka amatā stājos par ātru. Kā jau teicu, sākotnējais plāns bija pavisam citāds – pastrādāt kopā ar pieredzējušu ārzemju speciālistu, pamācīties no viņa, saprast, ko tas nozīmē. Šobrīd esmu vairāk nobriedis kā treneris, tomēr tolaik īsti nebija citu variantu un man vajadzēja strādāt. Nevaru gan arī pateikt, ka nekas nenotika. Ja tagad Latvijas izlasei pārmet, ka mēs zaudējam Itālijai, atgādinu, ka šī gada pasaules čempionātā tā pārvarēja pirmo posmu. Iepriekšējo reizi itāļus uzvarējām ar to izlasi, kas manā vadībā bija pēc Eiropas čempionāta, bet kopš tā laika viņi ir strauji progresējuši, kamēr mēs to darām ļoti lēnām.
Šobrīd atkal esi kā pašmērķi uzlicis kādu dienu atgriezties izlasē?
Ja godīgi, par to īpaši nedomāju. Ja būs piedāvājumi, skatīšos, bet man ir gan pamata darbs, gan handbols, diena ir ļoti piepildīta, tas prasa gan laiku, gan enerģiju, gan veselību. Lai kaut ko šobrīd vēl liktu klāt, vajadzētu pamatīgi izvērtēt.
Jūnija sākumā Latvija dosies pie vēlēšanu urnām. Jau ierasts, ka pašvaldību vēlēšanās uz vietu savā vietvarā kandidē daudzi sportisti un treneri. Viņu vidū Dobeles novadā pirmoreiz ir arī Sandris Veršakovs. Kāpēc pieņēmi šādu lēmumu?
Ja man kāds to pateiktu gadus atpakaļ, neticētu, tomēr tagad esmu ieguvis lielu pieredzi – vairāk nekā desmit gadu nostrādāju privātajā sektorā, nu jau trešo gadu to daru pašvaldības iestādē. Visu mūžu esmu bijis sportā. Mūsu sarakstā ir savas jomas speciālisti. Ņemot vērā, ka sports ir viena no pašvaldības funkcijām, pieņēmu lēmumu, ka man ar savu pieredzi ir, ko dot.
Uzskati, ka ikvienam aktīvam cilvēkam vajag nevis runāt un žēloties, bet darīt?
Precīzi! Vairāk darīt, nevis runāt. Mēs arī ar Tenax komandu esam pierādījuši, ka, darot un nedomājot par blakus lietām, tajā skaitā naudu, var sasniegt daudz.
Vai tici, ka parastam deputātam ir iespējams panākt vēlamās pārmaiņas?
Cilvēkam vienam pašam būs grūti to paveikt, bet, ja izveidojas laba komanda ar nozares speciālistiem, kurā visi spējīgi kopā strādāt, iespējams ir ļoti daudz kas. Visu dzīvi esmu vilcis paralēles ar komandu, un tajā viens nav spēlētājs, bet, ja komanda spēlē vienoti, nāk arī uzvaras. Tieši tāpat ir politikā – ja komanda dara, tad būs arī rezultāts.
Sabiedrības atmiņā, protams, vislabāk palikuši sportisti, kuri deputāta amatā vai pat tikai kandidēšanas procesā atstājuši ļoti sliktu iespaidu. Vai pēc savas pieredzes vari teikt, ka, ieraugot kandidātu sarakstā cilvēkus no sporta sabiedrības, tos nevajag automātiski izsvītrot?
Es pazīstu virkni sportistu, kuri pabeiguši augstskolu un strādā augstos amatos. Nekautrēšos pats par sevi teikt, ka esmu ieguvis divas augstākās izglītības un strādāju vadošā amatā. Nevajag cilvēku izsvītrot tikai tāpēc, ka viņš ir sportists, katrs kandidāts rūpīgi jāizvērtē, jo mūsdienās pirms došanās uz iecirkni iespējams par cilvēku uzzināt pilnīgi visu.