Tā viņš ar mazpieredzējušo BK Ventspils komandu 2009. gadā negaidīti izcīnīja Latvijas čempiona titulu, pēc tam divreiz līdz bronzas godalgām aizveda Liepājas komandu un Ukrainā vienu no pieticīgākajām komandām MBC Mykolaiv ieveda izslēgšanas turnīrā.
Sākums pie Baronu stūres gan nav bijis viegls, jo tikai svētdien izdevās pārtraukt piecu zaudējumu sēriju. «Šobrīd komandā daudz ko mainām - spēlētājus, taktiku. Arī man vēl jāpielāgojas spēlētājiem. Piemēram, Ukrainā man nebija kārtīga centra spēlētāja, tāpēc vairāk strādāju uz pikenrola sadarbību, bet tagad zem groza man ir pieredzējušie Kaspars Kambala un Mateo Kedžo, tāpēc tā taktika vairāk jāpielāgo šiem spēlētājiem, lai izceltu viņu labākās īpašības. Uzskatu, ka komanda nav vajadzīgajā kondīcijā, tāpēc piesaistīju arī Māri Bružiku, kurš šobrīd ļoti daudz strādā, lai uzlabotu fizisko gatavību. Šī iemesla dēļ arī vēl ir pamatīga fiziskā bedre un vairākas reizes spēles gaitā saplīsām, liekot cilvēkiem pasmaidīt par trim un četriem gūtiem punktiem ceturtdaļā. Tas ir tīri uz pašreizējās fiziskās kondīcijas rēķina.
Tātad sniegums šajās spēlēs ir tāds, kādu gaidījāt?
Skaidrs, ka gribējās un bija plānotas arī uzvaras šajās pirmajās spēlēs. Piecu zaudējumu sērija bija nepatīkama, taču komanda sāk saprast, ko no tās gribu, leģionāri sāk iekļauties tajā. Pagaidām nav nepieciešamās enerģijas, ātri pagurstam. Jābūt kondīcijai, lai varētu presingot, varētu skriet. Ja to nevaram, tad nevaram spēlēt agresīvu basketbolu.
Kā izveidojās sadarbība ar Baronu/LDz?
Patiesībā mēs par sadarbību sākām runāt jau vasarā. Barons izrādīja interesi, taču man vēl bija līgums uz šo sezonu ar Nikolajevas klubu. Viņi solīja, ka viss būs kārtībā, es noticēju un aizbraucu. Principā jau varēju palikt arī šeit. Ar aģenta starpniecību kaut kāds kontakts bija visu sezonas pirmo pusi. Kad Nikolajevā trešo mēnesi pēc kārtas turpinājās finansiālas problēmas, nolēmām, ka jābrauc mājās. Nebija jēgas gaidīt labākus laikus Ukrainā. Jāņem vērā, ka tur tomēr ir milzīgas problēmas ar visu to politisko situāciju, un nekādu gaismu tuneļa galā neredzēju. Kluba vadība arī lūdza, lai atvieglotu tā finansiālo situāciju, meklēt citas komandas vairākiem vadošajiem spēlētājiem. Tam pašam Gļebovam un Burenko, kuri šobrīd arī ir Baronā.
Vai tava vīzija pie Barona/LDz stūres sakrīt ar kluba redzējumu un cīņu par titulu triju gadu laikā?
Jā. Ir izstrādāts trīs gadu plāns. Ar kluba prezidentu Ivo Zonni runājām, ka šogad vajadzētu ieskrieties, optimizēt sastāvu tā, lai jau izveidotu kodolu nākamajai sezonai. Tajā tad arī mērķi būs nopietnāki, bet vēl pēc sezonas - pavisam augsti. Tomēr es kā treneris sev vienmēr esmu uzstādījis augstus mērķus. Negribu būt autsaiders. Noteikti centīsimies tikt izslēgšanas turnīrā un cīnīties par medaļām. Redzēsim, vai paspēšu izveidot tik spēcīgu komandu, jo palikuši jau vairs tikai četrarpus mēneši. Nebūs vienkārši.
Kā, tavuprāt, mainījies čempionāta līmenis šajos divarpus gados, kopš neesi strādājis Latvijā?
Līmenis noteikti ir audzis diezgan strauji. Tie paši liepājnieki, ar kuriem savulaik strādāju, jau ir nobrieduši spēlētāji. Iepriekš VEF un Ventspils bija tālu visiem priekšā, bet šosezon daudzi klubi viņus ir noķēruši un var jau uzvarēt. Ne tā, ka sērijā, taču atsevišķās spēlēs tā pati Liepāja un Jēkabpils jau ir pierādījusi, ka var līderus pārspēt. Manuprāt, tas noticis kvalitatīva sporta skolu darba dēļ, jo arvien vairāk līgā ienāk jauni, labi sagatavoti spēlētāji,
Visu sarunu ar treneri Agri Galvanovski lasiet pirmdienas, 19.janvāra, laikrakstā Diena!