Jau rīt (saruna notika trešdien) piedzīvosi savu olimpisko debiju. Kāds tev ir noskaņojums?
Pašlaik man nav uztraukuma, jo svarīgākais ir kārtīgi pastrādāt treniņos, lai pēc tam varētu pilnvērtīgi startēt. Nav laika īsti par to domāt, šobrīd galvenais ir nākamais treniņš.
Uz Parīzi devāties pagājušajā ceturtdienā - dienu pirms atklāšanas ceremonijas un nedēļu pirms pirmā olimpiskā starta. Kāds šajā laikā bijis grafiks?
Pārsvarā divreiz dienā notiek treniņi, bet ne tik gari, vairāk kodolīgi.
Apmeklēji arī slapjo Atklāšanas ceremoniju. Kāda tā bija no tavu skata punkta?
Visi bijām salijuši, bija auksti, bet vienreizēji. Varbūt pirmā daļa laivās ne tik ļoti, bet beigas pie Eifeļa torņa bija iespaidīgas, to es nekad neaizmirsīšu.
Tā bija pilnībā veidota televīzijas skatītājiem, jūs piedzīvojāt vien tik, ka varējāt māt krastā esošajiem simtiem tūkstošu cilvēku...
Neko nezinu no tā, ko rādīja televizorā, es to neredzēju. Vienkārši stāvēju laivā un māju cilvēkiem, bet beigās paskatījos koncertu.
Tu biji viena no tiem Latvijas sportistiem, kas palika līdz beigām, pēc kuģīša sadaļas, neskatoties uz drausmīgo laiku, neatgriežoties Olimpiskajā ciematā. Kas tev atstāja lielāko iespaidu?
Gaismu šovs uz Eifeļa torņa bija ļoti iespaidīgi, turklāt mēs stāvējām pie pašas skatuves, tāpēc redzējām arī visu, kas uz tās notika.
Šajās olimpiskajās spēlēs jau vairāki Latvijas sportisti tikuši pie skaļiem ziņu virsrakstiem, ka vēlas nofotografēties ar tādu un tādu superzvaigzni. Kad mēs runājām pirms gada, stāstīji gadījumu, kā vēlējies nokļūt dziedātāja Harija Stailza koncertā, un tiešām vispirms esi parasta meitene - pastāsti, kas tev ir bijis spilgtākais satiktais cilvēks vai ko gribētu šeit satikt?
Nauris Miezis! Es redzēju no Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) vienu spēlētāju, bet nezinu, kā viņu sauc. Tāpat samainīju nozīmīti ar meiteni, kura tajā dienā izcīnīja zeltu šosejas riteņbraukšanā, bet es viņu neatpazinu, to tikai treneris man pateica. Satikt es gribētu Stefanu Kariju.
Tomēr pērn tu arī man teici, ka gribas uzvarēt, lai tev cilvēki prasītu autogrāfus un lūgtu nofotografēties.
Vienmēr ir forši izdarīt ko lielu, izcīnīt pēc iespējas augstāku vietu.
Kāda atmosfēra ir Latvijas mājā Olimpiskajā ciematā?
Visi ir diezgan saliedēti un forši, dakterīši un fizioterapeiti ir ļoti izpalīdzīgi, dara visu, lai mēs varētu atdot no sevis visu.
Ar kādu atlētu tev varbūt sāk izveidoties jauna draudzība?
Paziņu loks noteikti kļūst lielāks, bet es visu šo laiku savā istabiņā nodzīvoju viena. Vakar atbrauca šosejas riteņbraucēja Anastasija Karbonāri, bet viņa ieradās tikai naktī, līdz ar to pagaidām vēl īsti neesam runājušas.
Tomēr galvenais uzdevums tev šeit ir braukt ar riteni. Ko vari pateikt par Parīzes Olimpisko BMX trasi?
Liela trase, nav no tām vieglākajām, ātrums arī tur ir liels. Vajadzēs ātrumu, lai var visur uzlēkt, nezaudējot laiku.
Vai jums ir bijuši treniņi ar laika kontroli, lai iegūtu kādus atskaites punktus un varētu novērtēt potenciālo spēku samēru?
Kad bijām šeit treniņnometnē pirms mēneša, bija laika kontrole, bet tagad oficiālajos treniņos mums nekas tāds nav bijis.
Ar ko pati būtu apmierināta?
Jo augstāk, jo labāk. Esmu sev izvirzījusi mērķus, bet negribu tos teikt publiski. Darīšu, ko varēšu, un tad jau redzēs.
Kaut sākotnēji bija plānots, ka, lai kvalificētos Olimpiskajām spēlēm, vajadzēs iekļūt Nāciju ranga desmitniekā, beigās apstākļi sakrita tā, ka Latvijai pietika ar 13. vietu. Cik ļoti tam sekoji līdzi?
To vairāk treneris darīja, es neiedziļinājos. Mums bija lieli mači – pasaules čempionāts, Eiropas čempionāts – koncentrējos tam un pārāk nedomāju, kāda ir situācija ar Olimpiādi.
Tomēr par to, ka gribi aizbraukt, gan jau, ka domāji!
Protams, ka jā. Kad uzzinājām, ka Latvijai ir viena kvota, bija liels prieks.
Par šo vienas kvotas izmantošanu tev bija iekšējā konkurence ar treniņu biedreni Vinetu Pētersoni. Uzreiz saprati, ka atlases ciklā Nāciju rangā ienesi vairāk punktu, līdz ar to tev vajadzētu braukt uz spēlēm?
Nē. (Gari novelk.) Tajā brīdī bija noruna, ka tā, kura tiks labāk ar Parīzes trasi galā, tā arī brauks.
Tad atlase bija nevis pēc nopelnītajiem punktiem, bet pēc tā, kā jums šeit gāja treniņnometnē?
Vairāk vai mazāk jā. Punkti arī, bet papildus bija šis kritērijs.
Cik vispār tev karjerā ir bijušas sacensības ar pasaules līmeņa elites sportistēm?
Viena? Divas? Vienas ASV un vienas Latvijā, turklāt Latvijā bija vien trīs elites sportistes – divas no Nīderlandes un Vineta. Līdz ar to šīs būs pirmās, kurās piedalīšos ar visām stiprākajām.
Kādi tev bija secinājumi pēc tiem ASV mačiem?
Ka ir forši ar viņām braukt, nav viegli, bet varu pacīnīties. Pēc braukšanas stila var redzēt, ka viņas ir vairāk pieredzējušas, brauc savu līniju, nevis riskanti, nenesās viena otrā iekšā. Tas man viņās patīk. Dažas no viņām trenējas desmit gadus ilgāk nekā es, līdz ar to bijušas daudz vairāk sacensībās, viņām ir daudz lielāka pieredze, zina daudz vairāk scenārijus, kas un kā var notikt.
Kas ir tas galvenais, kas tev šobrīd jāapgūst?
Starta kalns.
Joprojām? To pašu teici arī pirms gada!
Ātrums trasē un starta kalns ir galvenie. Protams, arī tehniku vienmēr var pielikt.
Pirms gada tev un trenerim īsti nebija skaidra sistēma, kas šosezon jādara, lai varētu pretendēt uz kvalificēšanos, izskanēja arī variants, ka obligāti jāpāriet uz elites grupu, ko gan jūs nevēlējāties, jo labāk veikt pakāpenisku pāreju, pieredzi iegūstot U23 klasē. Beigās īsti neizskatījāt iespēju, ka tu varētu doties uz eliti jau tagad?
Centāmies kvalificēties Olimpiskajām spēlēm caur U23 grupu un tas arī sanāca. Turklāt šī man U23 ieskaitē nebija slikta sezona, izcīnīju to, ko es gribēju, un pat labāk nekā es gribēju.
Kas ir šis pat labāk nekā gribēji?
Divas nedēļas pēc uzvaras pasaules čempionātā bija Eiropas čempionāts, bet tā trase man īsti nepadevās, nebiju aizvadījusi pilnvērtīgus treniņus. Protams, cerēju uz uzvaru, augstu vietu, bet tas tobrīd šķita diezgan nereāli. Sasniedzu finālu, atkal bija astotais celiņš, tajā ieliku visu, ko varēju, un sanāca.
Šī pēdējā gada laikā tiešām tu esi daudz mocījusies, bijuši ne tik augsti rezultāti, kādus no tevis jau gaida, bet, neskatoties uz to, visās galvenajās sacensībās izdevās uzvarēt. Tas ir noskaņošanās jautājums?
Visi sportisti gatavojas galvenajām sacensībām. Nav tā, ka uz Pasaules kausiem braucu pabraukāties, bet tur tiešām man nesanāca kā gribējās, ik pa brīdim bija arī mazas traumas. Tomēr uz pasaules čempionātu viss salikās un tas ir galvenais.
Jau aizpērn, vēl braucot pie juniorēm, bija sacensības, kurās finālā uzrādīji labāku laiku nekā elites grupas fināla uzvarētāja. Vai tas joprojām izdodas, vai arī cerēji, ka tagad tā būs regulāri, bet, kad tomēr tas tā nenotiek, nākas šaustīt sevi un vilties?
Ja man dod brīvu vietu vai arī es uzreiz pēc starta tieku priekšā un neviena blakus netraucē, varu nobraukt labu apli. Tomēr tas arī ir kā kurā trasē, mums katra trase ir citādāka. Citas padodas vairāk, citas ne tik ļoti. Iespējams, pasaules čempionātā man bija labs laiks, bet es pati tos īsti neskatos.
Sacensības Parīzē notiks vēlu vakarā. Ko tas tev maina?
Īsti neko, man nepatīk no rītiem celties, tāpēc pret šo formātu nav nekādu iebildumu. No rīta varēšu kārtīgi izgulēties, pa dienu atpūsties, sagatavoties. Ja vakarā notiek sacensības, man parasti ir mazāks stress. Iespējams, rīt, kad reāli vakarā būs sacensības, jutīšos citādāk, bet šobrīd tā šķiet.
Kad ar tavu treneri runāju vai varam dienu pirms starta neoficiālā laikā veikt interviju, viņš atbildēja, ka noteikti varam, lai tu gūsti pieredzi intervijās. Kā pati jūties šādās sarunās?
Laikam jau labi. Šis nav nekas tāds, kas mani izsistu no ritma vai traucētu, drīzāk vēl nedaudz paceļ emocijas un ir vieglāk gatavoties.
Bet tu jau vairāk esi introverts cilvēks, ne tik runātīga!
Es esmu kautrīga, mani spiež šīs intervijas veikt. (Smaida.)
Esi vien 18 gadus veca, tikko pabeigusi vidusskolu - vai to, ko šajās nedēļās izdzīvo, uztver kā sapni, vai tikai kā vienu soli uz daudz augstākiem mērķiem?
Šī ir daļa no sapņa, bet noteikti tas vēl nav sapņa galapunkts.
Nopietni ar BMX brauc vien septiņus gadus. Tik maz ar konkrēto sporta veidu no Latvijas olimpiskās delegācijas, šķiet, nodarbojas vēl tikai daiļlēcēja Džeja Patrika. Ko tu ieteiktu bērniem, kuri skatās tiešraides no Parīzes, lai pēc astoņiem gadiem viņi būtu aiznākamajās spēlēs?
Izturību, gribasspēku, turēt savus sapņus un motivāciju līmenī.
Bet vispirms jau laikam jāatrod īstais sporta veids!
Dari to, kas tev patīk, un to, kas tev neapniks arī tad, ja darīsi katru dienu.
Arī tu pirms septiņiem gadiem noteikti par augstiem mērķiem nesapņoji, jo vienkārši gribēji braukāties ar BMX riteni, kas tev likās stilīgs.
Pirms sešiem gadiem gan varbūt sāku jau sapņot. (Smaida.)
Pirms starta allaž sameklē acu kontaktu ar treneri, kurš dod pēdējos norādījumus - vai tā būs arī Olimpiskajās spēlēs?
Noteikti. Nezinu, kur treneri skatīsies sacensības, bet tas noteikti būs nepieciešams.
Un noslēgumā pats svarīgākais jautājums - tev ir māņticība, ka nepieciešamas baltas zeķītes, veiksmes cimdi un matu gumija. Ko vilksi uz starta Parīzē?
Baltas zeķītes, baltu apakšveļu un man būs arī balta Latvijas forma, kā arī Latvijas cimdiņi. Par matu gumiju vēl nezinu - nezinu vai man baltā ir līdzi. Māņticība par matu gumiju vairs nav aktuāla, jo veiksmīgā matu gumija ir pazudusi. Galvenās ir baltās zeķītes un baltā apakšveļa!