Nabadzības riski
Pēc Latvijas Bankas ekonomista Kārļa Ločmeļa domām, attiecībā uz rīcības brīvību lielāks uzsvars būtu liekams uz iedzīvotāju finanšu pratības veicināšanu. Tā ietver privātu ieguldījumu veikšanu pensiju 3. līmenī, valsts sniegto nodokļu atvieglojumu izmantošanu, kā arī citu ieguldījumu formu izmantošanu, lai krātu tieši vecumdienām. Šāda virzība, pēc eksperta domām, palielinātu pensijas apmēru, samazinātu atkarību no pensijas 1. līmeņa un ilgtermiņā mazinātu nabadzības riskus valstī. Savukārt, ja būtu iespēja samazināt iemaksu apjomu pensijas 2. līmenī vai to izņemt priekšlaicīgi, augtu risks, ka šiem cilvēkiem, aizejot pensijā, būtu ļoti zemi ienākumi, brīdina Ločmelis.
Tas, pēc viņa domām, paaugstinātu nabadzības risku valstī kopumā un novestu pie sociālām problēmām.
''Pēc būtības vērtējot, pensiju 2. līmenī uzkrātais kapitāls ir paredzēts izdevumu segšanai pensijas, nevis pirmspensijas vecumā,'' atgādina eksperts.
Arī pēc Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta direktores Sandras Stabiņas domām, uzkrāto pensiju 2. līmeņa līdzekļu izmantošana pirms pensionēšanās, kā arī iemaksu likmes noteikšana pēc katra indivīda brīvas izvēles nav atbalstāma. Viņa atgādina, ka, ieviešot valsts pensiju sistēmas pensiju 2. līmeni, obligāto iemaksu likme, kas veido pensijas kapitālu (20%), tika pārdalīta starp pensiju 1. un 2. līmeni. Līdz ar to pensiju 2. līmenis ir valsts vecuma pensijas neatņemama sastāvdaļa – ar konkrētu mērķi – pensijas nodrošinājums vecumdienās.
Iemaksu likme pensiju 2. līmenī ir 6% jeb aptuveni 1/3 no kopējās iemaksu likmes pensiju kapitālā, līdz ar to pensiju 2. līmeņa daļa kopējā vecuma pensijas apmērā kļūst arvien nozīmīgāka. Stabiņa norāda arī uz to, ka vidējie vecuma pensiju apmēri Latvijā ir zemi, turklāt Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija OECD un Eiropas Komisija brīdina par zemiem pensiju līmeņiem arī nākotnē.
''Bezatbildīgi atļaujot pensiju 2. līmeņa uzkrājumu izņemt pirms pensionēšanās un izlietot to citiem mērķiem, varam nonākt pie tā, ka cilvēki vecumdienās tiek pakļauti vēl lielākai nabadzībai, turklāt zustu uzticība pensiju sistēmai kā tādai,'' uzsver Stabiņa.
Iespējas lielākai atdevei
Tas, vai ko mainīt, būtu jāvērtē kontekstā ar pensiju plānu atdevi un tās potenciālu nākotnē. Vismaz atsevišķās jomās ir veikti uzlabojumi, piemēram, samazinātas līdzekļu pārvaldīšanas komisijas maksas, kas varētu veicināt lielāku pensiju plānu neto atdevi klientiem. Ločmelis norāda uz to, ka jau kopš 2018. gada ir samazinātas izmaksas par ieguldījumu plānu pārvaldīšanu. Jaunās prasības aptuveni uz pusi samazināja pārvaldītāju atlīdzības pastāvīgo daļu un noteica, ka maksimālā piemērojamā atlīdzība (tajā skaitā atlīdzības mainīgā daļa) konservatīvajiem plāniem nedrīkst pārsniegt 0,85%, bet sabalansētajiem un aktīvajiem plāniem – 1,1%.
Pagājušā gada beigās vidējā pensiju 2. līmeņa plāna komisija bija nostabilizējusies 0,48% līmenī no vidējiem neto aktīviem, kas ir samērīgi ar citu OECD valstu pensiju pārvaldīšanas izdevumiem. Eksperts piebilst, ka saskaņā ar aplēsēm pēdējo triju gadu laikā pensiju 2. līmeņa dalībnieku ieguvums no iepriekš minētajiem grozījumiem un komisijas samazinājumiem ir ļoti ievērojams un, kopumā vērtējot, naudas izteiksmē veido 96 miljonus eiro. Tāpat Ločmelis norāda uz to, ka būtiski grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā stājās spēkā arī 2020. gada 1. janvārī. Tie privātpersonām devuši iespēju atstāt mantojumā pensijas 2. līmeņa kapitālu, ja persona nomirst pirms pensionēšanās vecuma sasniegšanas. Tas vairo uzticību pensijas sistēmai un varētu mazināt ēnu ekonomikas īpatsvaru valstī.
Trūkst komunikācijas
Nozari pārstāvošā INVL Pensiju fondi vadītājs Andrejs Martinovs vērš uzmanību uz to, ka pensiju 2. līmeņa sistēma kopumā darbojas aizvien efektīvāk. Viņš gan norāda, ka vēl ir arī defekti līdzekļu pārvaldīšanas pusē. Tie attiecas uz ieguldījumu limitiem un līdzekļu pārvaldītāja atbildību, kas spiež līdzekļu pārvaldniekus izvairīties no mazāk likvīdajiem ieguldījumiem Latvijas kapitāla tirgū, kas ir mazs un nelikvīds. Tomēr visaktuālākā problēma ir saistīta ar to, ka līdzekļu pārvaldnieki nepazīst savus klientus un tādēļ nevar maksimāli efektīvi pārvaldīt uzticētos līdzekļus, kas neļauj sasniegt maksimālu ieguldījumu atdevi.
''Pensiju plānu dalībniekiem ir liegta komunikācija ar līdzekļu pārvaldītāju un ir liegta kvalitatīva konsultācija par to, kāds ieguldījumu plāns ir jāizvēlas atbilstoši savam vecumam un kurā brīdī ir jāsamazina riska līmenis. Savukārt līdzekļu pārvaldītājam ir jāuztur papildu likviditāte jeb neieguldītas naudas apjoms, jo viņš iepriekš nezina, kad un cik klientu pensionēsies un pieprasīs visu līdzekļu atmaksu. Ilgtermiņā šī papildu rezerve varētu pārvērsties iespaidīgos neieguldītās naudas skaitļos,'' skaidro Martinovs.
Eksperts norāda arī uz iespēju trūkumu pielāgot konkrēta ieguldījumu plāna riska līmeni klientiem atbilstošajam vecumam. Sevišķi tas attiecoties uz ''vecajiem ieguldījumu plāniem'', kuriem cilvēki ir pieteikušies pirms 15–20 gadiem un par savu pensiju kapitālu nav izrādījuši interesi. ''Tieši vecajos ieguldījumu plānos ir uzkrāti lielākie līdzekļi. Pensiju pārvaldnieki nevar zināt, vai investīciju ziņā riskantākos ieguldījumu plānus aizvien neizmanto personas, kurām līdz pensijai atlikuši daži mēneši, bet līdzekļu pārvaldnieks, izvēloties plānam atbilstošo agresīvo investīciju stratēģiju, turpina ''spiest gāzi grīdā'', lai gan konkrētā klienta profils būtu atbilstošs pārējai uz konservatīvākiem ieguldījumiem'', iespējamos riskus ieskicē Martinovs.
Jautāts par lielāku rīcības brīvību ar 2. pensiju līmeņa plāniem, viņš iesaka iedzīvotājiem noteikt papildu brīvprātīgās iemaksas, piemēram, 1–2% no bruto algas.