Pieejamība laba, bet prasmes vēl pieklibo

Parasti sarunas sāk, akcentējot problēmas, bet daudzi eksperti man norādījuši, ka Latvijā informācijas tehnoloģiju (IT) jomā kopumā ir laba situācija, tad varbūt sākam ar labo. Pastāstiet, kas no jūsu un Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas (LIKTA) skata punkta ir tās labās lietas.

IT un informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) nozare Latvijā nepārtraukti attīstās – eksports no gada uz gadu aug. Ja mēs paskatāmies uz šo gadu pret pērno, un faktiski jau vairākus gadus tā ir, tad ir redzams vairāk nekā 20% pieaugums. Dinamika ir pozitīva, ik pa ceturksnim ir pieaugums. Tas liecina, ka mūsu IKT nozare ir konkurētspējīga, ja vien mēs spējam eksportēt. Šodien arvien vairāk uzņēmumi skatās uz eksportu, jo mēs šeit esam mazs tirgus.

Viena laba lieta – 2016. gadā IT nozare LIKTA konferencē vienojās par memorandu, ka Latvijā tiks veidota datos balstīta sabiedrība. Tas, kas ir noticis šajā laikā – mēs beidzot sākam saprast, ko mums spēj dot mākoņdatu pakalpojumi. Valsts arvien vairāk sāk atvērt datus, sākam runāt par to, kā atveram datus. Ir uzsāktas runas par datu lietderīgumu dažādās auditorijās. Vispārīgā datu aizsardzības regula jeb GDPR to visu mazliet "uzlika uz bremzēm", bet nekas nav apstājies. IT nozare jau bija diskutējusi ar pētniekiem un industriju pārstāvjiem, cenšoties izzināt, kuras ir tās jomas, kur mēs varam to attīstīt. Datu analīze, mākslīgais intelekts – tās ir lietas, kurām mums ir bāze. 

Es pieļauju, ka jautājums, kas parādīsies dienas kārtībā nākotnē, ir saistīts ar to, ka nāk iekšā mākslīgais intelekts un mums jādomā par privātumu, kā arī par to, ko ar mākslīgo intelektu varam izmantot savā labā. Kaut vai tie paši radari – nevienam nepatīk saņemt soda kvītis, bet no tehnoloģiju viedokļa man tās ļoti patīk – fotografēšana, numuru atpazīšana, automātiski ģenerētas vēstules – tas viss notiek datu mākonī. Šādā veidā pozitīvi pielietotas tehnoloģijas vai mainīt paradumus, piemēram, likt ievērot ātrumu.

Vēl par labo runājot – ir laba interneta infrastruktūra, ļoti laba pieejamība, mums ir arī ļoti labs interneta ātrums. Daudzi cilvēki, kas ir izbraukuši no Latvijas un dzīvo citviet, to ir sajutuši, mēs nevaram sūdzēties par to, kāds mums ir internets, mēs nevaram sūdzēties arī par cenu. 

Skaidrs, tas ir tas labais, bet kur būtu nepieciešami uzlabojumi?

Ja par to, kas nav tik labi – mums ir vairāk nekā 20% iedzīvotāju, kuri neizmanto internetu, tātad viņiem nav šīs priekšrocības, nav pieejamības vai arī nav prasmes. 

Taču, ja runājam par pieejamību, mums jāatceras tomēr, ka ir bibliotēkas, un, ja mājās nav pieejamas tehnoloģijas, ir interneta pieejas punkti, kur var aiziet un apmaksāt rēķinus, aizsūtīt e-pastus, sazināties ar mazbērniem. Tas ir ļoti labs interneta pieejas tīkls, kas ļauj izmantot digitālās priekšrocības.

Vēl viens jautājums ir par prasmēm, ne tikai par prasmēm tehnoloģijas lietot, bet arī par sapratni, ko tehnoloģijas var dot. Ir tāds DESI indekss, tajā mēs esam pakāpušies publisko pakalpojumu izmantošanas ziņā, bet zems radītājs ir kategorijā, kas skatās, kā mazais bizness izmanto tehnoloģijas. Lai šo problēmu risinātu, LIKTA jau vairākus gadus rīko mazo uzņēmumu apmācības. Mūsu galvenais uzdevums ir parādīt, ko tehnoloģijas spēj dot biznesam, kā tās var izmantot. Ļoti bieži mēs kaut kādas lietas darām, skrienam, neapstājāmies un nepadomājam, ka varbūt nevajag tik daudz skriet, bet ka mēs varam skriet gudrāk. Dažādi risinājumi, dažādas tehnoloģijas dod šo iespēju skriet gudrāk, un tad mēs varam sasniegt vairāk. Proti, kad bija pirmie auto, zirgus varēja barot, kā grib, likt pajūga priekšā, cik daudzus grib, bet ir robeža, ko zirgi varēja izdarīt. Bieži vien jāmaina tehnoloģija, lai panāktu labāko rezultātu. Lielie uzņēmumi, protams, izmanto.

Kur ir problēma? Trūkst zināšanu? Bail?

Viens iemesls ir tas, ka nav laika padomāt, otrs ir neuzticība – bažas, vai tiešām tas būs droši un labi? Lai ieviestu kādu risinājumu, vispirms jāizanalizē savi biznesa procesi, jāpadomā. Protams, labā lieta ir tā, ka populārajos risinājumos bieži vien jau ir iekļauta labā prakse, bet tad man pašam ir jāpieņem lēmums, ka es kādus savus biznesa procesus mainu. 

Būtu ļoti svarīgi, lai augstskolās, kur māca jaunos uzņēmējus, parādītu, ko šīs tehnoloģijas var dot un kā tās var mainīt biznesu. Tā ir svarīga un būtiska lieta. Mēs ļoti daudz izmantojam internetu un tehnoloģijas privāti un izklaidei, bet mazāk biznesam. 

Vēl var pieminēt, ka ne vienmēr IT nozarei ir risinājumi mazajiem uzņēmumiem, jo arī no nozares puses ir vajadzīgs cits biznesa modelis. Taču arvien vairāk attīstītās dažādi risinājumi, kas ir kā pakalpojumi, piemēram, mākonī, mēs varam piedāvāt gatavu pakalpojumu, uzņēmējam pašam nevajag neko ieviest. Dažādu mākoņu servisu ienākšana ļoti mainīs arī mazā uzņēmēja darba vidi, mēs no nozares puses cenšamies par to informēt. 

Atgriežoties pie pieejamības, kas ir arī pamata jautājums mūsu projektam Nepieslēgtie*. Jūs teiktu, ka pieejamība ir laba?

Salīdzinot ar citām valstī, Latvijā pieejamība ir labā līmenī. Latvijā 4G pārklājums ir pieejams 98% mājsaimniecību. Platjoslas pieejamība arī ir ļoti laba. Mēs visu laiku gribam labāk, tas ir loģiski, bet, objektīvi vērtējot, gan pārklājums, gan ātrdarbība ir ļoti laba. Ir loģiski, ka, ja es dzīvoju daudzdzīvokļu mājā, man internets būs labāks, nekā dzīvojot meža vidū privātmājā, jo, lai meža vidū nodrošinātu internetu, vajadzīgas daudz lielākas izmaksas.

Kāda ir IT nozares un valsts sadarbība? Mēdz teikt, ka valstij trūkst vēlmes un elastības, lai tiktu līdzi industrijai un privātajam sektoram tieši inovāciju ieviešanā un atbalstīšanā. 

Es domāju, ka nav nemaz tik slikti. Mums ir ļoti daudzi jauni risinājumi, kas tiek ieviesti, piemēram, virtuālais asistents Uzņēmumu reģistram. Attīstības līmenis ir atkarīgs no dažādām institūcijām, bet kopumā valsts ir atvērta dažādiem jauniem risinājumiem.

Bremzējošs faktors, par ko es ceru, ka tas mainīsies, ir tas, ka mums ir ilgs iepirkumu process, ir koncepcijas fāze, tad tiek izstrādāts iepirkums, un pēc tam, neskatoties uz to, ka dzīve ir mainījusies, jāpiegādā tas, kas ir bijis rakstīts iepirkuma dokumentos. Taču jāņem vērā, ka dzīve mainās ļoti strauji. Ja iepirkumā viss ir precīzi definēts, tad, kamēr viss tiek piegādāts, vajadzības jau mainījušās. Mums, LIKTA, ir iepirkumu darba grupa, kur mēs strādājam un domājam, kādā veidā situāciju varētu uzlabot, kādai būtu jābūt labajai praksei, lai šo sistēmu varētu lauzt. 

Tāpat man ir prieks, ka no valsts puses sākts domāt par pakalpojumu uztveramību, jo privātie risinājumi parasti ir ērtāki, bet valsts tagad arī ir sākusi par to domāt. Divi labie piemēri – Lauku atbalsta dienests, kur viss ir elektronizēts, un Valsts ieņēmumu dienests. Lēnām publiskais sektors saprot, ka nevar būt tā, ka sistēma tiek izstrādāta un tad mēs to desmit gadus lietosim. Cilvēku uztvere un vēlmes, kā izmantot sistēmas, mainās nepārtraukti.

Vai būtu nepieciešams valsts pusē informāciju tehnoloģiju jautājumus savilkt kopā zem viena fiziska vai metaforiska jumta? 

Jā, tas nu gan! Principā IT nozares galvenā ministrija ir Ekonomikas ministrija, bet viss, kas saistīts ar informācijas sabiedrību, ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārziņā, tad vēl ir arī Satiksmes ministrija. Turklāt vēl ir arī jautājumi, kas skar izglītības, kultūras un citas jomas. Pašlaik it kā VARAM ir tā vienotā atbildība, bet īstenībā nav. Šeit lielāka koncentrācija būtu laba. Jebkurā lielā uzņēmumā ir IT direktors, ja mēs gribam valsti veidot tādu, kurā tehnoloģijas gudri izmantojam, tad arī valsts līmenī būtu jābūt tā, ka ir cilvēks, kas redz visu to lielo bildi – protams, var domāt par bildi, bet, ja domātājs nav tas, kurš tur visu naudu, tad nevar neko ietekmēt. 

Viena lieta, ko esmu dzirdējis saistībā arī ar tiem pašiem starptautiskajiem indeksiem, ir, ka problēma ir ar statistikas vākšanas metodoloģiju, kas nozīmē, ka dažādos indeksos izskatāmies mazliet sliktāk, nekā patiesībā esam.

Jā. Mēs par šo jautājumu esam runājuši ar Centrālo statistikas pārvaldi. Tradicionāli ir ierasts, ka tad, ja Centrālā statistikas pārvalde prasa uzņēmumam datus, tos sniedz grāmatvedis – arī par IT jomu. Tādēļ esam skaidrojuši, ko IT termini nozīmē, lai arī grāmatveži saprastu. Kad grāmatvedim uzdod jautājumu, vai uzņēmums izmanto mākoņpakalpojumus, tad, ja grāmatvedis nav cilvēks, kam interesē tehnoloģijas, viņš nolemj: "Nav neviena rēķina par mākoņpakalpojumiem, tātad nē." Ja mēs neesam 110% droši, pateiksim "nē". Esam runājuši ar Centrālo statistikas pārvaldi un Ekonomikas ministriju par to, ka vairāk jāskaidro un jādomā, kā mēs tos datus iegūstam, lai cilvēki saprot, kas viņiem tiek jautāts. Bieži cilvēki pat nezina, ka uzņēmums to mākoni izmanto. 

Te, lūk, mēs mazliet pieskaramies digitālajai medijprasmei. Kas ir tie soļi, ko vajadzētu spert, lai tad mums būtu tā digitālā, gudrā sabiedrība?

Viena lieta, ka mobilo tehnoloģiju lietošanu māca bērniem, lai jau no mazotnes viņi zinātu, ko drīkst, ko nedrīkst. Otrs – arī pat lielās organizācijās un pat cilvēki, kas ir izglītoti un gudri, kādreiz aizsūta savus lietotājvārdus un paroles uz viltus e-pastiem, jo kļūdās. Digitālā pratība jāatjauno, jo tehnoloģijas mainās. 

Jau gadiem notiek e-prasmju nedēļa, tagad Digitālā nedēļa, it kā liekas – cik var mācīt tos cilvēkus? Bet, ja agrāk runājām par to, kā ieslēgt datoru, tagad runājam par drošību, ko drīkst un ko nevajag darīt internetā. Tās ir lietas, kas visu laiku mainās. Tas nav tikai tehnoloģiju jautājums, tas ir brieduma jautājums, lai mēs XXI gadsimtā saprastu, kam var ticēt, ko var darīt, ko nevar. Nepārtraukti ir jāmācās. Jautājumi par drošību un kiberdrošību ir tikpat svarīgi kā darba drošība. Tāpat kā vajag ķiveri celtniecības objektā, ir svarīgi zināt, ko drīkst digitālajā vidē. Tu kā lietotājs vari būt bīstams arī uzņēmuma sistēmām.