Vidējais mājsaimniecību enerģijas patēriņš 2009. gadā bija 285 kilovatstundas uz kvadrātmetru (kWh/m2), tai skaitā apkurei - 193 kWh/m2, kas ir līdzīgs visās Baltijas valstīs, taču ievērojami pārsniedz ES vidējos rādītājus. Stratēģijā noteikts mērķis ēku siltumenerģijas patēriņu samazināt teju divas reizes - līdz 100 kWh/m2 gadā.
Lielākā daļa ēku ir būvētas laikā, kad enerģijas taupīšana nebija aktuāla salīdzinoši zemo energoresursu cenu un tradicionālo būvniecības metožu dēļ, tomēr vairākums no šīm celtnēm tiks lietotas vēl ievērojamu laiku, un līdz 2030. gadam netiek paredzēta to intensīva nomaiņa, būvējot jaunas.
Tāpēc nozīmīgākais energoefektivitātes politikas virziens ir pakāpeniska šo ēku renovācija, skaidrots Enerģētikas stratēģijā 2030. Tajā novērtēts, ka efektīvā veidā iespējams renovēt 60-70% daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku, kam kopumā būtu nepieciešami 1,5-1,8 miljardi latu jeb ikgadējās 80-94 miljonu latu investīcijas laikā līdz 2030. gadam.
EM valsts sekretāra vietnieks Gatis Ābele piekrīt, ka stratēģijas mērķus varēs sasniegt tikai ar būtiskām renovācijām un ieguldījumiem un ES fondu līdzfinansējums nav pietiekams.
EM Būvniecības un mājokļu politikas departamenta vadītāja Ilze Oša stāsta, ka pašlaik kā augšējais siltumpatēriņa slieksnis noteiktas 230 kWh/m2 gadā, ko pēc pāris gadiem varētu samazināt līdz 200 un vēlāk līdz 170. Tomēr jau tagad ir apzināts tas daudzums māju, kas pārsniedz augšējo slieksni, - tie ir nepilni 10%.
Lai gan šādām mājām būtu obligāti jāveic siltumnoturības pasākumi, tomēr par to nepildīšanu netiek sodīti ne dzīvokļu īpašnieki, ne apsaimniekotāji. Vaicāta, vai energoneefektīvu māju iedzīvotāji zina par pienākumu mainīt situāciju savā īpašumā, I. Oša norāda, ka ministrija par to informējusi Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociāciju (LNPAA).
Asociācijas priekšsēdētājs Ģirts Beikmanis piekrīt, ka apsaimniekotāji, visticamāk, zina par šādu normatīvo regulējumu, taču, komentējot iztrūkstošo kontroli pār tiem, kuriem vajadzētu siltināt savas mājas, viņš skaidroja, ka dzīvokļi ir privātais īpašums un, ja vien situācija nav bīstama, valsts nevar pateikt, ka īpašniekiem būtu obligāti jārenovē ēkas.
Eiropā ir mehānismi, kā piespiest īpašniekus rūpēties par savu māju, piemēram, nodokļu politika - atlaides energoefektīvām mājām un paaugstināti nodokļi namiem ar lieliem siltuma zudumiem.
Ģ. Beikmanis uzsver, ka māju energoefektivitātes uzlabošanā ieguvējs ir ne tikai dzīvokļa īpašnieks, bet arī valsts kopumā. Siltākas mājas ļauj valstij patērēt ievērojami mazāk enerģijas un mazina atkarību no citu valstu energoresursiem. Viņš arī uzsver, ka pašlaik esošais enerģijas patēriņš ir liels un daļai iedzīvotāju nav samaksājams.
Problēma saistīta ar maksātspēju, jo padomju laikā celtajās mājas, kas ir tehniski nokalpojušas, dzīvo liela daļa maznodrošināto cilvēku. Ģ. Beikmanis vērš uzmanību, ka būtiska nozīme ir ES fondu līdzfinansējumam daudzdzīvokļu māju siltināšanai, kas atslogo maksājamo kredītu, tādējādi iedrošina iedzīvotājus renovēt namus.
Ekonomikas ministrija iecerējusi, ka likumā paredzēs obligātās minimālās prasības, kā arī noteiks līmeņus, kas raksturos ēkas energoefektivitāti. «Līdzīgi kā tas ir ar ledusskapjiem un citām elektroierīcēm, kuras vari pirkt arī ar C burtu, tikai zini, ka tās tērē vairāk un ekspluatācijā ir dārgāk,» skaidro I. Oša.
EM valsts sekretāra vietnieks Gatis Ābele atzīst, ka pašlaik prasības neatbilst tam, kā reāli var uzlabot siltumnoturību, un tās būtu jāpilnveido, un ministrija šogad plāno izstrādāt būvnormatīvus, paredzot augstākas energoefektivitātes prasības jaunajām ēkām.