Jebkuru ierobežojumu redz plašāk

Stāstot par savu profesiju, Blūmentāle uzsver, ka katrs klients (neatkarīgi no tā – bērns vai pieaugušais) un darbs ar viņu ir individuāls, jo ikvienam ir savas stiprās un vājās puses. Audiologopēdam jāmeklē pieeja katram, balstoties uz to, ko cilvēks funkcionāli spēj, un mazinot to, kas viņu ierobežo. 
 

Aisberga redzamā daļa

Audiologopēdu darba lauks ir ļoti plašs, raksturo abas Ilzes. Šie speciālisti konsultē un palīdz cilvēkiem, kuriem ir funkcionēšanas ierobežojumi, kas ietekmē komunikāciju, valodas, runas, balss lietošanu, arī rīšanas procesu. Audiologopēdi diagnosticē šīs problēmas, kas nereti var būt saistītas ar nopietnākiem veselības traucējumiem, izplāno un veic terapiju un rehabilitāciju, lai koriģētu un mazinātu minētos ierobežojumus. Kā stāsta Blūmentāle, audiologopēdi strādā gan lielākajās ārstniecības klīnikās, veselības vai rehabilitācijas centros, privātpraksēs, sniedz medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus mājās, gan strādā izglītības iestādēs, turklāt ar visdažādāko vecumu pacientiem. Pieaugušajiem viņu palīdzība nepieciešama pēc insultiem, tad, ja spēja sazināties zaudēta pēc galvas traumām, ja ir rīšanas vai balss traucējumi, kā arī pie citām akūtām vai hroniskām saslimšanām. Arī ar visu vecumu bērniem audiologopēdi strādā dažādu funkcionālu traucējumu gadījumos – tajā skaitā, kad bērniem ir dzirdes problēmas un kohleārie implanti.

Tieši šādi bērni ir Klatenbergas ikdiena Latvijas Bērnu dzirdes centrā. Viņa norāda, ka audiologopēds var strādāt individuāli vai multiprofesionālā komandā, kas ir svarīga, ja bērnam problēmas ar runu/valodu ir tikai "aisberga redzamā daļa" un viņam ir arī citi attīstības traucējumi. Lai gan audiologopēds ir ārstniecības persona, viņš ar ārstniecību tomēr īsti nenodarbojas, Klatenberga teic: "Mēs nevaram iedot "tabletīti", kuru lietojot bērns sāks runāt vai izrunāt kādu skaņu pareizi."

Latvijas Bērnu dzirdes centrā audiologopēds veic diferenciāldiagnostiku ikvienam bērnam un palīdz ārstam audiologam noteikt, vai mazajam pacientam ir dzirdes traucējums. Ja tāds konstatēts, jānosaka, cik liels ir dzirdes pazeminājums, lai bērnam piemeklētu atbilstošu tehnisku palīgierīci. Šo darbu dara dzirdes akustiķis, taču audiologopēds tajā piedalās, izvērtējot, vai bērns pilnībā dzird, vai saklausa visas valodas skaņas, Klatenberga stāsta. Pie jebkuras pakāpes dzirdes traucējuma sākotnēji tiek piešķirts dzirdes aparāts, kuru programmējot pielāgo pacientam. Audiologopēds arī šeit seko līdzi procesam un vērtē, vai pastiprinājums ir pietiekams. 

Tiesa, pie izteikti smagas vājdzirdības pat maksimāli noregulēts dzirdes aparāts nepalīdz pilnībā. Tad tiek izmantots kohleārais dzirdes implants. "Tā ir iekšējās auss digitāla protēze, kura ar elektriskā kairinājuma palīdzību stimulē attiecīgās dzirdes nerva šķiedras iekšējā ausī. Viena kohleārā implanta daļa tiek implantēta operācijas ceļā, otra tiek pievienota un programmēta sešas nedēļas pēc operācijas," skaidro Klatenberga un piebilst, ka audiologopēds strādā ar pacientu gan pirms, gan pēc implanta ievietošanas, piedalās arī tā programmēšanā. 
 

Mājasdarbs vecākiem

Brīdī, kad kohleārā implanta ārējā daļa tiek saslēgta ar iekšējo, sākas bērna ceļš skaņu un trokšņu pasaulē. "Audiologopēds ir kā gids, kurš bērnu vada šajā nepazīstamajā vidē, vēro, vai stimuli, kuri tiek doti programmēšanas laikā, nav par stipru vai par vāju, jo ienākšanai skaņu pasaulē jābūt kontrolētai un nesasteigtai. Vecāki, protams, vēlas, lai bērns pēc iespējas ātrāk dzirdētu tikpat labi kā mēs, bet procesam jānotiek pakāpeniski. Galvenais, lai bērns ar "jauno austiņu" justos ērti un pieņemtu to," Klatenberga saka. Viņa stāsta, ka sākums ir grūts, jo implanta pastiprinājums ir neliels, bērns vēl nejūt labumu no jauniegūtās ierīces, tā šķiet smaga. Ģimenei jābūt pacietīgai, bet neatlaidīgai. "Ja vecāki sāks bērnu žēlot, implantu uzliekot vien uz brīdi, rezultāta ilgi nebūs. Kuram tad patīk skaļas blendera, putekļu sūcēja, ātrās palīdzības, zāles pļāvēja skaņas?"

Klatenberga atzīst, ka viņai lielākais gandarījums ir sava darba pozitīvais rezultāts – kad bērns sāk izrunāt pirmos vārdus, sāk veidot teikumus un ir pilnvērtīgs sarunu biedrs. Savukārt lielākais izaicinājums mēdz būt mazo pacientu vecāki. "Nereti viņi nevēlas pieņemt realitāti. Lai gan pie mums ir ieradušies ar bažām par bērna dzirdes problēmām un saņēmuši tām apstiprinājumu, viņi nevar pieņemt, ka dzirdes aparātiņš būs jālieto mūža garumā." Klatenberga uzsver – kad dzirde ir kompensēta, tad tikai sākas lielākais darbs. Bērnam viss ir mainījies: suns skrien pa telpu ar skaņu, ūdens krānā tek citādi, mammas un tēta balsis ir nepazīstamas. Bērnam viss ir jauns, un vecākiem ir jāvēro viņa reakcijas, jāpalīdz saklausīt, atpazīt "jaunās" skaņas. Audiologopēds var konsultēt, dot uzdevumus, bet jāstrādā ir vecākiem mājās, turklāt nepārtraukti.