"Ieejot mežā, manas pirmās izjūtas saistās ar emocijām – tā ir brīvība, svaigs gaiss, klusums, miers. Tas mani ļoti atslābina, un no meža, tā zvēriem nekad neesmu baidījusies. Jūtos tur ērti. Tomēr jāatzīst, ka profesija dara savu – es jūtos labāk vērtīgākā, apsaimniekotā mežā nekā mazvērtīgā, kas ir sagāzies, pielūžņots. Domāju, tās ir sajūtas, kas ietekmē visus meža apmeklētājus, ne tikai mani kā meža vērtētāju, kura to var izteikt arī skaitļos," saka mežinženiere Anete Dita Vespere, uzņēmuma SIA Ziemeļlatvijas mežsaimnieks Iepirkumu daļas asistente. Tas ir viens no vadošajiem mežu apsaimniekošanas uzņēmumiem Latvijā. Pērn Anete absolvēja Latvijas Lauksaimniecības universitāti, iegūstot mežsaimniecības inženieres kvalifikāciju, un dažu mēnešu laikā, izvirzījusi sev striktu mērķi – strādāt darbu, kas tiešām patīk un savā specialitātē –, iekļuva Ziemeļlatvijas mežsaimnieka komandā.
Pāris hektāru pietiktu
Iepirkumu speciālista palīga amats ietver daudz funkciju, sākot no īpašumu vērtēšanas – tā palīdzot ātrāk nonākt līdz piedāvājuma izteikšanai cirsmu iegādei vai nekustamajam īpašumam. "Veicu aprēķinus, analizēju taksācijas datus, izvērtēju, cik vērtīgs ir nekustamais īpašums – meži vai lauksaimniecības zemes. Uzņēmums stādā divos virzienos – nodarbojas ar pilna cikla meža īpašumu apsaimniekošanas servisu, kā arī apsaimnieko savā fondā esošos meža īpašumus," darba ikdienu raksturo Anete. Tāpat ir jāsadarbojas ar klientiem, jāatbild uz jautājumiem. "Manos pienākumos ietilpst meža inventarizācijas sagatavošanas procesa pārraudzīšana. Palīdzu klientiem nosūtīt iesniegumus, skaidroju, kur tie jāsūta. Daudzi šo procesu nepārzina, tāpēc esam mēs – uzņēmums, kas šajos jautājumos palīdz." Vai tas nozīmē tikai biroja darbu? "Nē, gana daudz esmu bijusi arī mežā," apliecina jaunā speciāliste.
Taujāta, par kādiem meža īpašumiem pašlaik sabiedrībā ir lielākā interese, Anete atzīst: "Meža īpašniekiem vienmēr ir interesējis, cik vērtīgs ir viņu īpašums. Tas gan vēl nav iegājies sabiedrībā, ka tomēr ik pa laikam šī vērtība ir jāpārskata, jo tirgus mainās, arī meža nozari ietekmē dažādi ekonomiskie apstākļi. Ir mežu īpašnieki, kuri to saprot un, izmantojot gan mūs, gan citus uzņēmumus, kuros ar meža īpašumu vērtēšanu nodarbojas profesionāli un padziļināti, noskaidro šīs vērtības. Tas, manuprāt, ir pareizi, jo dzīvot ar savu izdomāto, zvaigznēs nolasīto vērtību nav mūsdienu mainīgajai situācijai atbilstošs piegājiens. Protams, ja mežs ilgstoši vai vispār nekad nav bijis apsaimniekots, tā vērtība ir mazāka par regulāri apsaimniekotu mežu. Sadarbojoties ar mums, klients var uzzināt daudz par savu mežu. Tas ir plašs informācijas apjoms un, manuprāt, arī interesants. It īpaši tiem, kuri, piemēram, savu vecvecāku īpašumā nav piedalījušies ne meža stādīšanā, ne apsaimniekošanā, bet tagad paši, būdami jau pieauguši, pārņem šo vadību." Anete uzskata – ar zināšanu trūkumu ir jāstrādā, un cilvēku izglītošana arī ir virziens, kurā meža nozare attīstīsies. "Galvenais, lai mums kā speciālistiem uzticas, jo mums ir gan teorētiskās, gan praktiskās zināšanas efektīvai mežu apsaimniekošanai,» saka Anete.
Taujāta par novērojumiem – vai viņas klientiem vienaudžiem, divdesmitgadniekiem, saņemot mantojumā meža īpašumu, acīs ir degsme tajā atbildīgi saimniekot un izzināt procesus dabā, Anete neslēpj: "Divējādi. Man pazīstamie vienaudži ir saistīti ar meža nozari, tāpēc zinu, ka katram no mums acis iedegtos. Pārējiem, domāju, daudz atkarīgs no tā, kā šādu mantojumu pasniedz un uztver – kā slogu vai kā dāvanu un labu žestu. Skaidrs, ka ar mantojuma juridiskajām lietām ir daudz papīra darbu un tā birokrātija, kurai jāiziet cauri, ir diezgan smaga, kā arī ir jāiegulda līdzekļi. Ja nenodod mantojumā jau cērtama vecuma mežu, protams, jaunais īpašnieks var būt arī apbēdināts, jo, lai to piķi, runājot žargonā, dabūtu ārā, daudz ir jāiegulda un, kas galvenais, jāiegulda ar prātu." Anetes praksē ir bijuši gadījumi, ka gados visnotaļ jauns klients ir uzņēmības pilns sakārtot mantojuma dokumentāciju un viņai kā mežiniecei uz to bijis prieks noraudzīties. Bet tie esot izņēmumi, visbiežāk ar meža lietu sakārtošanu un meža apsaimniekošanu tomēr nodarbojas vidējās un vecākas paaudzes cilvēki.
Anetei pašai nav sava mantota meža, bet: "Par to man nav bēdas. Es gan sapņoju par savu meža īpašumu, un kādudien man tāds noteikti būs. Gribu savu mežiņu izaudzēt, lai paliek mazbērniem. Nevajag jau daudz, pāris hektāru pietiktu."
Starp īstajiem cilvēkiem
Anete ir strādājusi mežā – apsaimniekojusi citiem piederošus īpašumus, veikusi saimniecisko darbību, sniedzot to kā pakalpojumu. "Meža atjaunošana, aizsardzība pret pārnadžu bojājumiem – šajā jomā esmu daudz darbojusies. Tā ir fiziska slodze, kas ļoti norūdīja. Man tiešām patīk un ir liels gandarījums, kad, braucot tam mežam garām pēc pieciem gadiem, redzu, kā aug manis stādītās priedītes. Atceros, kā tajā laikā mocījos, bet tagad viss skaisti saaudzis. Šīs sajūtas nevar aprakstīt," saka Anete un piebilst: "Lai arī šķiet, ka koki aug lēnām, tie ir kā laika mērvienība – jau tik daudz pagājis!"
Mežinženiere atceras, kā savulaik mežā darbojusies, cenšoties norobežot mežaudzi no iespējamiem pārnadžu bojājumiem – te jauno kociņu pasargāšanai tiek izmantoti tā saucamie augu aizsardzības repelenti. Tās ir dabiskas izcelsmes smērveida vielas – ar pirkstu galiņiem ar tām apsmērē priedīšu galotnes. Vai arī tas ir brieža asiņu pulverveida koncentrāts, izsmidzināms. "Ož diezgan spēcīgi un specifiski. Bet pie visa var pierast. Tas ir dabīgs un lietotājam drošs līdzeklis. Un es esmu mežiniece, studiju laikā LLU Meža fakultātē iesvētības ir bijušas, smakas ir izbaudītas," smaida Anete. Meža iesvētības ir slēgts pasākums, kurā jauniņajam, piemēram, skrienot ir jāpārvar stafetes šķēršļi ar svaigu bebra ādu ap pleciem. "Jūs jau raucat pieri par svaigi nodīrātām bebru ādām, bet tas viss piederas pie mežinieku lietām. Man tas nav nekas ārkārtējs. Pati gan neesmu medniece un tāda negribētu būt, taču medībās esmu gājusi, piedalījusies kā dzinēja. Interesanta pieredze, arī tādas lietas ir jāpārzina, jo tās ir cieši saistītas ar meža apsaimniekošanu. Es medības atbalstu, ja tās tiek kontrolētas un to mērķis ir regulēt pārnadžu skaitu mežā," atzīst Anete. Tad jau viņa ir racionāla, jauna sieviete, kura pārlieku nejūsminās un nečubinās ap pūkainiem zvēriņiem! "Nē!" protestē Anete. Viņai ir savs lolojumdzīvnieks – suns. "Man dzīvnieki ļoti patīk jau no mazotnes. Gan pamatskolā, gan vidusskolā prātoju, ka viena no jomām, ko gribētu studēt, ir veterinārmedicīna. Man arī piemīt "uķi puķi" attieksme, bet tas nevar būt vienmēr, visam jānotiek līdzsvarā. Es protu sevī sabalansēt racionālo un emocionālo pusi. Tiecos, lai primāri, kad jāpieņem lēmums, vispirms izsvērtu tās puses, kas nav saistītas ar sievišķīgi emocionālajām." Anete uzskata – esot starp īstajiem cilvēkiem, starp labiem piemēriem, mentoriem, šādu īpašību dzīves gaitā var iemācīties. "Manā darbavietā, mūsu komandā ir tik daudz labu piemēru, kā uzvesties, kontrolēt situāciju, – katru dienu nāc un mācies! Esot tādā vidē, vari just, ka kļūsti līdzīgāks," tā Anete.
Ar nākotnes potenciālu
Anete ir Pierīgas meitene, nāk no Ķekavas puses, kur ģimenei ir sava māja. Anete mācījusies un ģimene vienmēr strādājusi Rīgā. Anete pabeigusi Rīgas Valsts 3. ģimnāziju, apguvusi ķīmijas un bioloģijas mācību programmu. Viņai patīk sports, savulaik trenējusies basketbolā, vingrošanā, bet ar laiku komandas sporta veidi vairs nav šķituši interesanti, tad viņa pievērsusies individuāliem treniņiem fitnesa zālē. Anetes sapnis ir iemācīties franču valodu, kursus viņa jau apmeklējusi. "Esmu kārtīga meitene, nekādus pigorus nekad neesmu sastrādājusi," smej Anete.
Savukārt profesijas izvēlē būtiska nozīme bijusi tēva viedoklim, kurš pēc profesijas ir inženieris. "Manā ģimenē jau pamatos ielikts, ka jādomā prātīgi, ar skatu uz nākotnes potenciālu, izvēloties savu nozari. Ģimnāzija ielika pamatus ķīmijā, bioloģijā, kas man bija vieni no mīļākajiem mācību priekšmetiem. Daudzi skolasbiedri gribēja studēt medicīnu, veterināriju, es arī biju starp viņiem. Bet spriedu – vai sešus studiju gadus lielā konkurencē es izturētu? Un Latvijā medicīnas nozarē nav tik liela perspektīva, runājot par darba tirgu. Protams, ja savu darbu mīli, vienmēr vietu atradīsi. Tagad savu izvēli studēt mežinženieriju ne mirkli nenožēloju," atzīst Anete. Arī tētis mudinājis – meža nozare Latvijā kā visnotaļ zaļā valstī ir ar lielu perspektīvu, šeit vienmēr būs darbs, un te var startēt ar savu ieguldījumu. Vai būs darbs arī nākotnē, vai tas, ko dari, patīk un būs vajadzīgs – tie bijuši spēcīgi argumenti.
LLU Meža fakultātē meža inženierijas studiju programmā, kas aptver visu meža apsaimniekošanas procesu, studējuši 43 puiši un tikai septiņas meitenes. Bet visas meitenes studijas pabeigušas un, cik Anetei zināms, neviena izvēlētajā profesijā nav vīlusies. "Meža inženierijā vajag arī cilvēkus birojā, un arī sievišķīgumu šajā nozarē vajag ienest," smaida Anete. Pērn pavasarī, noslēdzot studijas un pandēmijas laikā vēl pagūstot bez apmeklētājiem atzīmēt izlaidumu, jaunā speciāliste pievērsusies darba meklējumiem. Tas bijis stresains periods, jo Covid-19 krīze raisījusi bažas par izredzēm. Anete jau studiju laikā bija pastrādājusi dažādās nozarēs – viesmīlībā, kā produktu prezentāciju vadītāja. "Es izmācījos nozarē, kuru, protams, pandēmija ietekmē, bet visus procesus tā te nav nogriezusi līdz minimumam. Meži tāpat ir jāapsaimnieko, un tos var apsaimniekot, neraugoties uz pandēmiju. Savu CV un pieteikumus sūtīju vairākiem potenciālajiem darba devējiem. Sākumā mēnesi nostrādāju ne savā jomā, tirdzniecības loģistikā, gaidot vakances, bet tas bija morāli grūti – tādam svaigam absolventam, kurš četrus gadus mācījies visu par mežu, pat sūnu nosaukumus no galvas. Ātri sapratu – gan viss sanāks, tikai jāgaida. Te nu es esmu – Ziemeļlatvijas mežsaimniekā, kur manī saskatīja potenciālu un komandas biedru. Tas ir viens no labākajiem mana 2020. gada notikumiem, un varu teikt tikai vienu – domas materializējas, es ļoti gribēju un ticēju, ka mani drīz vien pieņems strādāt mežu nozarē," gandarīta ir Anete, kaut arī katru dienu mežā vis netiek.
Ambīcijas jaunajai speciālistei ir, arī kur augt ir, viņa labprāt turpinātu izglītoties vēl papildu jomās, kas saistītas ar ekonomiku un tirgus rādītājiem. Bet mežā Anete dodas katras brīvdienas, līdzi ņemot arī savu ceļabiedru – kokerspanielu Bārnabiju. Apvienot var visu – gan atpūsties, gan suni nodarbināt, gan mežu apsaimniekot, un meža stādīšanas darbos mežā Bārnabijs ir bijis Anetei līdzi. "Būtu labi, ja sunim vēl varētu pielikt klāt kādu kociņu stādāmo aparātu vai miglotāju. Meža nozarē arī vajadzīgas inovācijas," smej saimniece. Kurā Latvijas vietā viņa vēlētos meža īpašumu? "Man pie sirds ir tās taisnās priedes, Kurzemes pusē ir labi meži."
Curriculum vitae
- Pabeigusi Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas ķīmijas un bioloģijas mācību programmu (2016).
- Absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības universitāti profesionālajā bakalaura studiju programmā Mežinženieris (inženierzinātņu profesionālais bakalaurs mežzinātnē un mežsaimniecības inženiera kvalifikācija, 2020).
- Kopš 2020. gada jūlija – SIA Ziemeļlatvijas mežsaimnieks Iepirkumu daļas asistente.
- Iepriekšējā darba pieredze – divus gadus administratīvo pienākumu izpildītāja un meža apsaimniekošanas darbiniece. Strādājusi arī kā produktu prezentāciju un degustāciju vadītāja, viesmīle, palīdze biroja darbos.
- Papildu izglītība skolas gados – Māras Muižnieces Rīgas Mākslas skolā, jauniešu TTP basketbola skolā, Rīgas vingrošanas skolā