Rāvis: Tā kā cilvēki no Latvijas aizbrauc, citiem jāatbrauc

Kādas patlaban ir galvenās aktualitātes ar Skonto zīmolu saistīto būvniecības jomas uzņēmumu darbā?

Galvenā aktualitāte ir tā, ka jāsāk kompāniju kopumu uztvert kā Skonto Group jeb Skonto grupa. Pēdējos piecos gados esam aktīvi gājuši uz citiem tirgiem, un patlaban vairs nevar runāt par vienu atsevišķu kompāniju, kas sniedz kādu pakalpojumu, bet par kompāniju kopumu, kas saucas Skonto grupa. Viena kompānija, kas, piemēram, ražo alumīnija fasādes, logus, stiklus, pārstāv vienu virzienu, otra kompānija, kas ražo dzelzsbetonu, pārstāv citu virzienu, trešā kompānija nodarbojas ar elektroinstalācijām, bet visas šīs kompānijas satiekas un strādā konkrētā būvobjektā, tas veido sinerģiju un nosaka to, kāpēc esam pieprasītāki nekā daudzi citi uzņēmumi. Mums pašiem ir sava produkcija, ir savas rūpnīcas, un ar to mēs arī esam interesantāki ārzemju klientiem. 

Pēdējos piecos gados veiktas ļoti lielas investīcijas. Skonto grupas stratēģija izstrādāta laika periodam līdz 2022. gadam. Mēs plānojam 2022. gadā sasniegt apgrozījumu 500 miljonus eiro, un tuvu 85–90% būtu eksports. 

Kuri patlaban ir galvenie eksporta tirgi?

Katram produkcijas veidam ir sava specifika. Ar kokmateriāliem saistītajiem būvniecības risinājumiem būtisks ir Skandināvijas un Lielbritānijas tirgus, risinājumiem, kas saistīti ar fasādēm, arī Lielbritānija un citas Eiropas valstis, savukārt visai modulārajai būvniecībai – var teikt, ka visa pasaule un ne tik daudz Eiropa kā ASV un Izraēla.

Latvijā darba ir maz?

Skonto grupa pēdējos gados pārsvarā strādā ārzemēs tāpēc, ka diemžēl Latvijas tirgus un pat visas Baltijas tirgus ir diezgan nabadzīgs ar pasūtījumiem un absolūti nesalīdzināms ar tirgu, piemēram, Ziemeļeiropā, Anglijā, Amerikā un Izraēlā. Turklāt vietējais Latvijas tirgus, salīdzinot ar to, kas notiek citās valstīs, aizņem mazu procentu no tā, kas mūs interesē. Mēs, Skonto grupa, ejam uz modernāku, zinātniskāku būvniecības veidu, tādu, kādā būvēsim pēc pieciem, desmit gadiem. Roku darbs pasaulē kļūst aizvien dārgāks. Pašlaik valda tendence, ka visi cenšas pēc iespējas vairāk darba paveikt kādā rūpnīcā un tad saražoto pēc aizvešanas uz būvobjektu vienkārši, tā sakot, saskrūvēt kopā. Būvniecībā laiks ir nauda – svarīgi strādāt ātri un kvalitatīvi, un to labāk var īstenot zem jumta, siltā telpā, kur atbilstoši apmācīti cilvēki katru dienu dara vienu un to pašu darbu, nevis šodien atnāk viens apakšuzņēmējs, nākamajā dienā – cits apakšuzņēmējs vai vispār kaut kad atnāk, kaut kad neatnāk, vēl kaut ko aiznes uz mājām, un tad kaut kas pazūd. Tāpēc jaunā būvniecības filozofija ir, ka viss būvobjektam nepieciešamais maksimāli tiek sagatavots rūpnīcā un tiek saīsināts darba procesa ilgums būvlaukumā – pat reizes trīs tiek saīsināts. Tādā veidā iegūstama augstāka kvalitāte.

Par būvniecības nozari Latvijā saka – drīzumā gaidāms  būvniecības apjomu pieaugums saistībā ar Eiropas Savienības (ES) fondu naudas ienākšanu. Vai jūsu plānos tas kādu lomu spēlē?

Jā, mēs plānojam piedalīties Latvijas būvniecības tirgū ar vienu no Skonto grupas uzņēmumiem – ar uzņēmumu Skonto būve, kas ir klasiska ģenerāluzņēmējkompānija.

Diemžēl pagaidām milzīgu ES finanšu resursu plūsmu Latvijas būvniecībā tirgū vēl neredz – visi tikai par to runā, bet viss notiek ļoti lēni. 

Skonto būve piedalījās ostas infrastruktūras izbūvē Krievu salā Rīgā. Tas bija interesants projekts?

Ļoti interesants projekts un lielākais šāda veida projekts Baltijas valstīs.

Plānojat piedalīties dzelzceļa Rail Baltica projektā?

Jā, mēs plānojam piedalīties. 

Pēdējā laikā bieži tiek uzsvērts, ka Latvijā būvniecības jomā trūkst darbinieku. Tā ir?

Jā, darbinieku trūkums ir milzīga problēma visos līmeņos – sākot no strādniekiem līdz vadošajam personālam. Skonto grupā ir apmēram 1500 darbinieku. Patlaban trūkst aptuveni 15 augsta līmeņa vadošo darbinieku. Tā ka, ja kāds vēlas piedalīties lielas kompānijas veidošanā un lielu mērķu sasniegšanā un līdz ar to saņemt labu atalgojumu, tad var pie mums pieteikties. 

Vēl jāuzsver tas, ka mums ārzemēs patlaban ir aptuveni simts dažāda mēroga objektu, bet, strādājot ārzemēs, jāņem vērā tas, ka tur ir citas prasības nekā Latvijā, tur vajadzīgs lielāks zināšanu apjoms, augstāka spēja koncentrēties darbam. Nav tā, ka var strādāt ārzemēs, vienkārši darot to pašu, ko Latvijā. 

Mēs darbiniekus meklējam nepārtraukti, jau tagad mums piesakās darbinieki no Baltkrievijas un Ukrainas, tiek legāli noformēti, visas atļaujas tiek nokārtotas, un šie cilvēki pie mums strādā.

Nākotnē ārvalstu darbaspēks būs jāpiesaista aizvien vairāk.

Notiek darbaspēka kustība – cilvēki no Latvijas brauc strādāt, piemēram, uz Ziemeļvalstīm, un uz Latviju brauc strādāt cilvēki no Ukrainas – katrs meklē, kur viņam izdevīgāk. 

Vai Latvijā vajadzētu vienkāršot normatīvo regulējumu ārvalstu strādnieku nodarbināšanai?

Tas ir politisks jautājums, un tas nav tik vienkārši. Nebūtu pareizi, ja es teiktu – dosim iespēju visiem braukt uz Latviju un te strādāt. Ir rūpīgi jāapsver, kādas būtu sekas dažāda rakstura  lēmumiem. Taču, ja mūsu valsts politika ir tāda, ka no Latvijas aizbraukuši un turpina braukt prom cilvēki lielā skaitā, tad citiem cilvēkiem aizbraukušo vietā jānāk. Uzņēmēji nevar iztikt bez darbinieku resursiem. Tas ir savienoto trauku princips – ja kāds aizbrauc no Latvijas strādāt uz ārzemēm, tad kāds arī atbrauks strādāt no citas valsts uz Latviju. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka dzimstības statistika Latvijā neiepriecina ar pozitīviem dabiskā iedzīvotāju skaita pieauguma rezultātiem.

Kā vērtējat publisko iepirkumu konkursus ārzemēs un Latvijā? Nav noslēpums, ka mūsu valstī būvniecības jomas publisko iepirkumu konkursi nereti norit smagi.

Ārzemēs kopumā konkursi notiek profesionālāk un saprotamāk jebkuram, jo cena ir būtiska, bet būtiska ir arī uzticamība un drošums, ko piedāvā kompānija. Zemākā cena nekādā gadījumā nav galvenais kritērijs. Pasūtītājiem ir svarīgi, lai pakalpojums būtu laikā, pareizajā kvalitātē un par to cenu, kādu paredz vienošanās. 

Latvijā nesen mainījās publisko iepirkumu normatīvais regulējums. Kļuvis vieglāk strādāt?

Patlaban redzu, ka kļūst nevis vieglāk vai grūtāk, bet mazāk, ko strādāt. Ir, teiksim, mēnesī viens konkurss visā Latvijā – kāda skoliņa, kāds bērnudārziņš par pāris miljoniem eiro. Protams, arī šādi objekti ir ļoti svarīgi gan konkrētajai pašvaldībai, gan valstij kopumā, bet, Eiropas mērogos vērtējot, tas vispār nav nekas, tie ir absolūti nebūtiski lielumi.

Vairākas būvniecības nozares profesionālās organizācijas, it īpaši Latvijas Būvuzņēmēju partnerība (LBP), runā par nepieciešamību nozari sakārtot. Kā jūs to vērtējat?

Tas ir ļoti svarīgi. Baiba Fromane (LBP vadītāja – red.) jau ir savā amatā iedzīvojusies, un viņa ar visu sirdi un dvēseli mēģina panākt nozarei ko labu. Ir lietderīgi, ja ir cilvēks, kas pārstāv mūsu nozares uzņēmēju intereses, turklāt intereses mums visiem ir ar vienotu mērķi – lai būtu pilnīgi caurspīdīga un godīga biznesa vide. Visi mani 1500 darbinieki saņem algas, no kurām tiek veikti visi obligātie nodokļu maksājumi, līdz ar to es gribētu, lai nozarē visi ievēro šādus noteikumus.

Nesen publiskotais Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījums rāda, ka ēnu ekonomika būvniecībā ir tuvu pie 40%. Par to pētījuma autors Arnis Sauka stāstīja arī intervijā Dienai. Tik liels ēnu ekonomikas apjoms būvniecībā traucē strādāt?

Jā, traucē. Tas traucē konkurencei. Ja kāds uzņēmums kaut ko nemaksā, piemēram, nodokļus, tad var savas preces un pakalpojumus piedāvāt lētāk, un tas kropļo konkurenci. Ārzemēs šāda konkurences kropļošanas problēma nepastāv, vismaz mēs, strādājot ārzemēs, ar šādu problēmu neesam sastapušies. Ārzemēs konkurence ir absolūti caurspīdīga. Ja Latvijā 40% vai pat 50% uzņēmumu daļēji maksā, daļēji nemaksā nodokļus, tas nekādā gadījumā nestimulē godīgu konkurenci. 

Tātad Latvijā valsts sektors netiek galā ar ēnu ekonomiku būvniecībā?

Latvijā ēnu ekonomikas problēma nav tikai būvniecībā, ir publiski minēti arī zobārsti, autoservisi, restorāni. Nodokļi ir jāsavāc! Ja nodokļi netiek savākti, nav naudas, ko dalīt, nav par ko būvēt, nav naudas attīstībai, nav naudas, ko maksāt algās skolotājiem, policistiem un visiem pārējiem, kuru atalgojums tiek maksāts no valsts budžeta. Valstij nodokļu savākšana ir primārā funkcija! Ja valsts nevar savākt nodokļus, tad valstij grūti eksistēt, jo naudas trūkst visiem.

Uzsveru, valstij nodokļi jāsavāc, turklāt ne tikai no būvniekiem, bet arī no visiem pārējiem, jo, ja valsts vāks nodokļus tikai no būvniekiem, tad tas arī nebūs taisnīgi. Jābūt vienādai attieksmei pret visiem. 

Protams, jāņem vērā, ka daudzās no tām ārvalstīm, kurās mēs strādājam, nodokļu maksāšanas un iekasēšanas prakse ir attīstījusies jau vairāku gadsimtu garumā. Mums Latvijā bija periods, kad nodokļus īsti nebija par ko maksāt, tas bija Padomju Savienības laiks. Nu jau gan vairāk nekā 20 gadi kopš tā laika pagājuši un vajadzētu cilvēkus pieradināt pie nodokļu maksāšanas. Tā sakot, vai nu nodokļus maksā visi, vai nemaksā neviens, un, ja nemaksā neviens, tad valsts beidz pastāvēt. Tā daļa, kas nodokļus maksā, nevar uzturēt visus tos, kuri nemaksā, un nevar būt tāda domāšana – ka tik palielināt maksājumus tiem, kuri nodokļus maksā. Šāda domāšana jālauž un jāpanāk, ka nodokļus, kas jāmaksā, visi arī maksā.

Vēl viena LBP aktivitāte saistīta ar aicinājumu noteikt minimālās algas būvniecības jomā dažādām profesijām. Kā jūs to komentētu?

Obligāti vajag noteikt. Nozarē ir pilnīgi skaidrs, kādu algojumu nozarē saņem dažādu tās profesiju pārstāvji. Man Skonto grupā vidējā bruto alga – ieskaitot gan apkopēju, gan ģenerālmenedžeru atalgojumu – ir 1500 eiro bruto. Ir uzņēmumi, kas uzrāda, ka vidējā bruto alga ir 350 eiro, 500 eiro. Tātad daļa atalgojuma tiek maksāta kaut kā savādāk. Tāpēc regulēšanas shēmai jābūt. 

Kopumā dialogs ar valsts sektoru veidojas viegli?

Mums problēmu ar valsts institūcijām nav. Mēs nodokļus maksājam, tāpēc mums arī problēmu nav. Ja ir kāda pārmaksa, to mums atmaksā. Esam no Valsts ieņēmumu dienesta saņēmuši pateicības rakstu par to, ka nodokļus maksājam kārtīgi. 

Runājot par sadarbību ar valsti, rūgtums gan ir par citu aspektu – mēs pieteicām savu investīciju programmu attiecīgām valsts struktūrām, lai saņemtu ES līdzfinansējumu, bet diemžēl saņēmām atteikumu. Investīcijas bija domātas mūsu eksportējošo uzņēmumu jaudas palielināšanai, kas arī valstij dotu lielākus nodokļu maksājumus. Nācās ieguldīt mūsu pašu nopelnītos līdzekļus, iztiekot bez ES līdzfinansējuma.

Kā veidojas sadarbība ar dažādām Latvijas pašvaldībām?

Ziniet, ar pašvaldībām patlaban ir vislabākā sadarbība. Var jau visu kaut ko runāt, bet gan Jelgavā, gan Tukumā, gan Saldū, gan Ventspilī uztraucas par uzņēmējiem, kas konkrētās pašvaldības teritorijā strādā. Visur, kur ir mūsu uzņēmumi, jūtama ļoti liela pašvaldības pretimnākšana. Redzams, ka pašvaldību vadītājiem ir skaidrs – tieši uzņēmumi rada nodokļos samaksāto naudu, pievienoto vērtību, labklājību, tāpēc pašvaldībām jānāk pretī uzņēmumiem, lai uzņēmumi varētu aizvien labāk veidot savu biznesu un aizvien vairāk naudas maksāt nodokļos. 

Būvniecības kvalitāte Latvijā pēdējos gados uzlabojas?

Kvalitātes jautājums saistīts ar to, cik naudas pasūtītājs gatavs maksāt. Ja kādu uzņēmumu dažādu konkursu manipulāciju rezultātā nodzen līdz cenai, ka īsti vairs nav par ko būvēt, tad nekādu augsto kvalitāti nevar gaidīt. Ārzemēs ir ļoti vienkārši – tajās valstīs, kurās esam būvējuši, par normālu tiek uzskatīta situācija, ka 10% paliek uzņēmumam kā peļņa. Tā ir nauda biznesa attīstībai. Ja peļņa netiek paredzēta, tad gribot negribot sākas centieni kaut ko ieekonomēt. 

Jūsuprāt, ko noteikti vajadzētu uzbūvēt Rīgā?

Savulaik bija daudz tukšu runu par to, vajag vai nevajag Rīgā būvēt jaunu Nacionālo bibliotēku. Tagad jau pierādījies, ka bibliotēka, protams, bija vajadzīga. Tā tiek plaši izmantota. Taču tādas būves, kurā varētu organizēt dažādus samitus un plašas sapulces, Rīgā joprojām nav. Jāorganizē kāds samits, kāda globāla mēroga apspriede, bet atkal un atkal tiek secināts, ka piemērotas ēkas nav. 

Turklāt diemžēl Rīgā nav modernas koncertzāles. Mums ir brīnišķīgi mākslinieki – dziedātāji, diriģenti, mūziķi –, bet atbilstoša līmeņa koncertzāles Latvijas galvaspilsētā joprojām nav. Protams, jauki tas, ka tagad sava koncertzāle ir Liepājā, Rēzeknē, būs arī Ventspilī, bet Rīga tomēr ir galvaspilsēta, un viena brīnišķīga koncertzāle, kurā atskaņot augstas klases skaņdarbus augstā profesionālā līmenī, tieši Rīgā noteikti ir vajadzīga. Turklāt Rīgā vajadzīgs arī modernās mākslas muzejs. Koncertzāle un modernās mākslas muzejs noteikti jāuzbūvē! Rīga sevi pozicionē kā Baltijas galvaspilsētu, bet koncertzāles un modernās mākslas muzeja nav.5