Ekonomikas spogulis
Darba tirgus labi atspoguļo notikumus ekonomikā kopumā, kā arī Covid-19 krīzes nevienmērīgo ietekmi uz dažādām nozarēm un sociālajām grupām, uzskata bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš.
Ekonomists atgādina, ka pandēmija ir smagi ietekmējusi atsevišķas pakalpojumu nozares, kuru darbība ir ierobežota nu jau gandrīz gadu, savukārt citas nozares, piemēram, rūpniecību un būvniecību, Covid-19 otrais vilnis nav būtiski ietekmējis, un tajās turpinās izaugsme. Tā rezultātā bezdarbs cilvēkiem ar augstāko izglītību ir samazinājies no 5,6% 2020. gada pirmajā ceturksnī līdz 4,5% gada nogalē. Tikmēr strādājošajiem ar vidējo izglītību bezdarbs ir pieaudzis no 7,5% līdz 10%.
Eksperts arī norāda, ka pēdējās nedēļās ir būtiski palielināts valsts atbalsts ekonomikai, taču ir skaidrs, ka bezdarba atgriešanās iepriekšējā līmenī Latvijā būs iespējama tikai pēc pandēmijas beigām.
''Lai tas notiktu, ir svarīgi saglabāt ienākumus cilvēkiem, kuri šobrīd nedrīkst strādāt. Atbalsts ģimenēm un papildu investīcijas būvniecības jomā, protams, krīzes skartajām pakalpojumu nozarēm tiešā veidā nepalīdzēs, tomēr tas veicinās pieprasījuma atkopšanos, kolīdz pakalpojumu nozaru darbību atļaus epidemioloģiskā situācija. Tas savukārt nozīmē, ka šobrīd ir ļoti svarīgi kāpināt vakcinācijas tempus, lai gada otrajā pusē nebūtu atkal jāaptur daudzu nozaru darbība,'' spriež Āboliņš.
Ja tas izdosies, bezdarbs Latvijā šogad varētu samazināties līdz 7,5% un nākamgad noslīdēt zem 7%.
Kas tālāk?
Citi ekonomisti attiecībā uz bezdarba līmeņa pārmaiņām nav tik optimistiski kā Āboliņš, un no viņu izteiktajiem paredzējumiem izriet, ka bezdarbs šogad joprojām varētu būt 8% līmenī vai pat augstāk par to.
Kā jau minēts, darba tirgus ir un būs ekonomikas spogulis, līdz ar to būs atkarīgs no kopējās tautsaimniecības virzības. Tomēr te situācija nav vienprātīgi vērtējama, sliktajām ziņām mijoties ar labām, neraugoties uz medijos visai bieži izskanošo skepsi. No vienas puses, dzirdams par robiem saistībā ar daļēji aizvērto pakalpojumu sfēru, no otras puses, atsevišķu nozaru, piemēram, būvniecības un rūpniecības, pārstāvji aizvien sūdzas par nepieciešamo darbinieku trūkumu. Tomēr šis darbinieku deficīts nav tāds, ko varētu uzskatīt par bezdarbu risinošu faktoru, jo pieprasījuma un piedāvājuma kvalifikācijas nesaskan, tāpat kā nereti nesaskan abu minēto faktoru reģionālais aspekts.
Līdz ar to darba tirgus sabalansēšanā aizvien būtisks jautājums ir par pārkvalifikāciju, kas nepieciešama pilnvērtīgai jau esošo ekonomikas jaudu uzlabošanai.
CSP organizētās aptaujas jau ilgstoši liecina, ka darbaspēka trūkums ir ierobežojošs izaugsmes faktors daudziem rūpniecības uzņēmumiem, neraugoties uz to, ka pēdējos gados daudz tiek runāts par ieguldījumiem ražošanas automatizācijā. Piemēram, pagājušā gada janvārī (tātad, pirms pandēmija bija sākusi ietekmēt ekonomiskos procesus) darbaspēka trūkumu par ražošanu ierobežojošu faktoru atzina 19% apstrādes rūpniecības uzņēmumu. Turklāt vairāk ar šo problēmu bija saskārušies tieši lielie uzņēmumi, kuros šādu viedokli bija snieguši 37% respondentu, kamēr vidējos un mazajos uzņēmumos šāds skatījums bija vairāk nekā uz pusi mazākam uzņēmēju īpatsvaram.
Paraugoties uz situāciju aptuveni gadu vēlāk – šā gada februārī –, no aptaujas rezultātiem var secināt, ka Covid-19 krīze problēmu ir daļēji atrisinājusi, taču darbaspēka deficīts aizvien ir jūtams.
Jaunākajā aptaujā darbaspēka trūkumu akcentē tikai 14% aptaujāto apstrādes rūpniecības uzņēmumu, to vidū 17% lielo un 14% vidējo nozares uzņēmumu, kamēr mazo uzņēmumu segmentā darbinieku trūkums aktuāls ir bijis tikai 8% respondentu. Te var pieminēt, ka ar darbinieku trūkumu saskaras arī pakalpojumu sektors, lai gan krietni mazākā mērā nekā ražošanā. Arī par pakalpojumu sektoru var teikt, ka pandēmija ir atrisinājusi daļu no problēmām, kas saistītas ar darbinieku trūkumu, taču ne pilnībā. Šā gada februāra aptaujā darbinieku trūkumu kā saimniecisko darbību ierobežojošu faktoru ir atzinuši 9% aptaujāto pakalpojumu nozares uzņēmumu. Salīdzinājumā – pagājušā gada janvārī ar šādu atziņu dalījās 16% respondentu.
Augstākas algas
Fakts, ka pat Covid-19 krīzes apstākļos vērojams strādājošo trūkums, ir laba ziņa darba ņēmējiem un bezdarbniekiem, turklāt norāda uz to, ka par spīti ekonomiskajai krīzei vidējais atalgojuma līmenis Latvijā varētu nesamazināties un ierobežojumu neskartajās tautsaimniecības nozarēs pat pieaugt. Šobrīd var secināt, ka lielai daļai to strādājošo, kuru darba attiecības turpinās, arī atalgojums pieaug.
Saskaņā ar CSP darbaspēka apsekojumu pērn samazinājies zemāk atalgoto strādājošo īpatsvars kopējā darba ņēmēju struktūrā. Proti, strādājošo īpatsvars, kuri pamatdarbā saņem neto atalgojumu, kas mazāks par 450 eiro, ir krities no 25,8% 2019. gadā līdz 22,7% 2020. gadā, bet aizvadītā gada pēdējā ceturksnī šīs īpatsvars bija sarucis līdz 18,8%.
Aktuāls varētu būt jautājums, vai šādu strādājošo īpatsvars ir krities tāpēc, ka ir aizvērtas, piemēram, tādas viesnīcas un restorāni, kur deklarētais oficiālais atalgojuma līmenis ir bijis zems, vai arī tāpēc, ka statistiski vidējais strādājošais ir kļuvis augstāk atalgots? Domājams, ka statistikā atspoguļojas abu minēto procesu mijiedarbība.
Jāpiebilst, ka vienlaikus notikusi arī strādājošo turīgākās daļas īpatsvara palielināšanās, pērn sasniedzot savu vēsturisko rekordu. Lielāku par 1400 eiro algu ''uz rokas'' pamatdarbā pērn saņēmuši 6,5% aptaujāto strādājošo salīdzinājumā ar 5,3% 2019. gadā, pagājušā gada trešajā ceturksnī šis īpatsvars pieaudzis līdz 7%, bet ceturtajā ceturksnī – pat līdz 8%. To, ka lielāku algu saņēmēju skaits ir ar augošu tendenci, apliecina dati par bruto algām pērnā gada novembrī un 12 mēnešu iepriekš, kad ekonomikā vēl bija samērā labi laiki.
2019. gada novembrī 1500 eiro un lielāku bruto algu Latvijā saņēma 153 502 strādājošie, bet pagājušā gada priekšpēdējā mēnesī viņu skaits bija pieaudzis līdz 164 770.
Lielai daļai šo iedzīvotāju ir dažādas nerealizētas tēriņu ieceres, līdz ar to, samazinoties ierobežojumiem, kas saistīti ar pandēmijas apkarošanu, gaidāms patēriņa kāpums.