“Cilvēki pat nepieciešamības gadījumā neiet pie ārsta un ielaisto slimību skaits pieaug. Būtiski ir politiskā līmenī saprast, ka tās nav vienīgi šo indivīdu, bet visas sabiedrības problēmas, jo galu galā tās vajadzēs atrisināt bet jau ar lielākām izmaksām un sliktāku rezultātu." Šis citāts ņemts no 2003. gadā notikuša Providus pētījuma par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, tomēr tikpat labi to var attiecināt kā uz 1991. gadu, kad Latvijā ieviesa ģimenes ārstu institūciju, tā arī uz 2016. gadu, kad valdība atkal spriež par kārtējā labākā veselības aprūpes finansēšanas modeļa ieviešanu. Veselības nozares stratēģiskā padome līdz ar ministri Andu Čakšu dod priekšroku pakāpeniskai pārejai uz veselībai atvēlētā valsts budžeta proporcijas maiņu, sasniedzot 12% no valsts budžeta šī brīža 9,8% vietā. Pašreizējā versija paredz, ka veselībai tiks novirzīta daļa no sociālā nodokļa. Taču būtībā tā būs tikai mehāniska naudas pārlikšana no vienas kabatas otrā, turklāt sfērās, kuras abas ir ļoti sensitīvas. Sociālā budžeta samazināšanai par 70 līdz 80 miljoniem gadā sekas var būt tikpat sāpīgas, kā līdzekļu trūkumam medicīnā.
Par to, ka veselības aprūpei katastrofāli trūkst naudas, ka sistēma jāreformē runāts jau kopš neatkarības atjaunošanas. Bijušas gan nākotnes vīzijas, gan solījumi par strukturālām reformām. Vēl 1993. gadā toreizējais veselības valsts ministrs Normunds Zemvaldis solīja, ka pēc sistēmas sakārtošanas Latvija 2010. gadā būšot vienā no pirmajām vietām Austrumeiropā fiziskās, garīgās, vides un sociālās labklājības ziņā. Ir 2016. gads. Kāds ir rezultāts praktiski visu veselības ministru laikā īstenotajām reformām? Latvija ar 2,9% no IKP veselības aprūpes ziņā atrodas zemākajā vietā Eiropas Savienībā. Piemēram, Igaunija veselības aprūpes finansējumam atvēl 6% no IKP. Finansējums veselības aprūpei OECD valstīs svārstās robežās no 5,1 - 16,4 % no IKP. Uz šā fona mēs nudien izceļamies.
Valsts attieksme pret savu iedzīvotāju veselību nesusi dramatiskus augļus – kā izriet no Eiropas Komisijas 2015.gada ziņojuma, Latvijā darbspējīgā vecuma (no 20-64 gadiem) iedzīvotāju mirstības rādītājs ir otrais augstākais ES. Tas savukārt ir iemesls Latvijas darbaspēka kritumam par 3,9% (2012.g dati). Un vēl daži skaitļi - 2005. gadā Latvijā bija uzskaitē 56 130 vēža slimnieku, bet 2015. gadā jau 74 540. Eiropas Savienības valstī Latvijā 2014. gadā miruši 83 zīdaiņi līdz gada vecumam, bet 2015. gadā dzemdību un pēcdzemdību periodā mirušas 12 jaunās māmiņas. Gadu no gada samazinās ārstu skaits, medmāsu skaits jau tuvojas katastrofālam – no 10 717 medmāsām 2005.gadā, līdz 8781 māsiņām desmit gadus vēlāk. Un tā ne tuvu nav visa mūsu veselības aprūpes sistēmas drūmā statistika.
Eiropas Komisija norāda, ka mūsu veselības aprūpes sistēmas problēma ir mazais valsts finansējums un lielie tiešie maksājumi, kurus iedzīvotāji maksā pašlaik, un kuru dēļ nevar apmierināt savas veselības aprūpes vajadzības. Šajā kontekstā vēl minamas garās rindas uz valsts apmaksāto medicīnas pakalpojumu un izmeklējumu saņemšanu. Arī Pasaules Veselības organizācijas Barselonas biroja pārskatā par veselības aprūpes finansēšanas politiku secināts, ka Latvijai būtiski jāpielielina valsts finansējums veselības aprūpei. Vai varētu būt tā, ka tieši abi minētie secinājumi valdībai kārtējo reizi likuši pievērsties veselības nozares mūžsenajam jautājumam – kur ņemt naudu?
Arī līdz šim ne reformu, ne solījumu nav trūcis. Praktiski visas valdības savās deklarācijās ir solījušas brīvi pieejamu, taisnīgu un solidāru veselības aprūpes sistēmu, taču tādas joprojām nav. Ir pietiekama resursu kvalitāte ar gultas vietu skaitu slimnīcās, ārstu skaitu un augstas kvalitātes medicīnisko aprīkojumu, taču šo resursu izmantošanas efektivitāte klibo ar abām kājām. Ir taču absurdi, ja simtiem tūkstošus vērts aparāts stāv, ārsts speciālists kādā no savām trim darba vietām konsultē maksātspējīgo publiku, bet “valsts maizē” esošie pacienti spiesti uz šo pašu aparātu pusgadu gaidīt rindā.
Ja naudas pārlikšana no sociālās apdrošināšanas kabatas veselības aprūpes kabatā spēs atrisināt arī kvotu, garo rindu, veselības aprūpes pakalpojumu dārdzības un līdz ar to nepieejamības problēmas, sistēma kaut nedaudz tiks sakārtota. Ja nē, tad finansējuma palielināšanai vismaz pacientu interešu kontekstā lielas jēgas nebūs.