Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 18. novembris
Doloresa, Aleksandrs, Brīve

Ārpus tūristu radara

Ceļojot pa Egejas jūras piekrasti, var pārliecināties – Turcija nav tikai Antalja, Pamukale, Kapadokija un Stambula. Šeit var izjust senās kultūras koncentrāciju, atdoties saules glāstiem pludmalē, baudīt jūras veltes un papildināt austrumu preču krājumus visam atlikušajam mūžam

Novembrī sākas mūsu ceļojums uz Turcijas rietumu piekrastes pilsētiņu Kušadasi. Pirms ierašanās kāds vietējais paziņa brīdināja, ka šajos laikapstākļos sauļoties un peldēties varētu tikai tūristi no Neptūna vai Plutona. Izrādās, latvieši pēc turku mērauklas ir līdzīgi citplanētiešiem, jo +25 grādos un aptuveni +20 grādos ūdenī jūtamies brīnišķīgi. To apstiprina fakts, ka pludmalē esam gandrīz vienīgās, no blakus mājām un restorāniem mūs pavada izbrīnīti skatieni.

Priekšvēlēšanu ritmi

Mazajai pilsētiņai neproporcionāli liels ir šeit pieturošo kruīza kuģu skaits. Mūsu viesošanās laikā novembra sākumā šeit katru dienu piestāj no viena līdz četriem kuģiem, karstākajā sezonā – reizēm pat astoņi milzu kuģi dienā. Likumsakarīgi pilsētas dzīve ir pakārtota šo balto ūdens gigantu grafikam – katrs pārdevējs, taksists un restorāna darbinieks zina, kurā dienā un laikā ieradīsies kuģis un cik liels tas būs.

Arī cenu grupas, kā mums paskaidro kāds vietējais, šeit esot trīs – vietējo cenas, parasto tūristu cenas un kruīza kuģu tūristu cenas. Tā kā par vietējām izlikties nevaram, vienojoties par cenu, vienmēr uzsveram, ka mēs neesam no kruīza kuģa, bet gan no parastās viesnīcas un Latvijas, nevis Vācijas. Patiešām šeit mūs pirmām kārtām uzskata par vācietēm un daudzviet pavada ar jestru Auf Wiedersehen. Tās ir svaigas pārmaiņas pēc citiem dienvidu ceļojumiem, kuros tikām kristītas par krievietēm (šajā Turcijas daļā krievu tūristu ir pavisam maz). Taču arī Latviju vairākums pazīst vai vismaz izliekas pazīstam. Var manīt, ka esam kļuvuši labāk pazīstami, pateicoties mūsu teju maģiskajām uzvarām pār Turcijas futbola izlasi.

Mūsu ierašanās dienā apkārt braukā mašīnas ar speciālām reklāmas piekabēm, no tām skan dārdoši turku mūzikas ritmi. Izrādās, tuvojas prezidenta vēlēšanas, un šī ir normāla priekšvēlēšanu kampaņa. Nu ko – varbūt arī mūsu politiķiem būtu jāpamācās, kā oriģinālāk reklamēties? Politisko gaisotni paspilgtina visur izkarinātie Ataturka plakāti un Turcijas karogs. Patriotisma dekorācijām iemesls ir cits – 29. oktobrī nosvinēta Turcijas Republikas dibināšanas diena.

Vēlēšanu dienā, 1. novembrī, mums rodas iespēja izbaudīt tējas dzeršanas rituālu vietējā turka sabiedrībā. Neko stiprāku iegādāties nevar, jo iespējamo nekārtību dēļ šodien valstī aizliegts tirgot alkoholu. Taču tējas fani turki to nepārdzīvo – dažreiz tējas malkošana komplektā ar smēķi un tradicionālās, bekgemonam līdzīgās spēles spēlēšanu ievelkas līdz pat četriem rītā. Mēs izmantojam iespēju nobaudīt turku ēdienus, piemēram, lēcu zupu ar citronu un ar sodu saputotu airanu (līdzīgus mūsu kefīram), kas jāsūc ar salmiņu.

Kristiešu un musulmaņu svētvieta

Kruīza kuģu pasažieru lielajai interesei par šo miniatūro ostu ir iemesls. Pavisam netālu atrodas divi visai cilvēces vēsturei svarīgi apskates objekti – senās Efesas pilsētas drupas un Jaunavas Marijas māja. Efesa nav kārtējās grieķu/romiešu drupas, kur krietni jāpiespiežas, lai akmeņu krāvumus iztēlē apaudzētu ar reiz nozīmīgām ēkām. Pēc 150 gadu ilgiem arheoloģiskajiem izrakumiem šeit no zemes dzīlēm iznirusi veselas civilizācijas vēsture. Ar informatīvā audiogida palīdzību nav grūti domās aizceļot laikā uz mūžīgās uguns templi, ieraudzīt gigantisko Artemīdas statuju, kuras rokas bijušas no zelta, acis – no dārgakmeņiem, un slaveno Celsija bibliotēku – trešo lielāko visā antīkajā pasaulē.

X gadsimtā p. m. ē. celtās Efesas nozīmi varētu pielīdzināt mūsdienu Londonas vai Parīzes līmenim. Klīšanai pa senās pilsētas ielām – šeit patiesi saglabājušies veseli bulvāri – jāvelta vismaz divas stundas, kaut gan garlaicīgi te nebūs, ja pavadīsiet arī divreiz vairāk laika. Par šīs vietas attīstības līmeni liecina kaut vai tāds sīkums kā rievotais ielu segums – lai senie gājēji lietus laikā nepaslīdētu. Turklāt pilsēta esot pilna ar slepenām ejām, ieliņām un kāpnēm, seniem iniciāļiem un citiem noslēpumiem.

Brīžiem šķiet, ka Efesa būtu būvēta dziļumā, nevis augstumā, – turpinoties izrakumiem, atklājušies aizvien jauni pilsētas slāņi. Tas īpaši redzams terases veida mājās, kurās gluži kā kārtainā kūkā atklājas vairāki turīgo romiešu mitekļu līmeņi. Tie atgādina mūsdienu dzīvoklīšus, un daudzos vēl saglabājušies sienu un grīdas gleznojumi.

Taksistam uzstājīgi lūdzam mūs aizvest arī uz slaveno Artemīdas templi, kas bijis viens no septiņiem antīkās pasaules brīnumiem. Sākumā domājam, ka tiekam āzētas, bet diemžēl tā ir patiesība – no reiz diženā tempļa saglabājusies tikai viena kolonna.

Savukārt uz Jaunavas Marijas māju jādodas ar ticības bagāžu, lai ieraudzītu ko vairāk par skaistu parku ar piemīlīgu baznīciņu. Interesanti, ka šo vietu godbijīgi apmeklē ne tikai kristieši, bet arī musulmaņi, – izrādās, Jēzus māte ir biežāk pieminēta Korānā nekā Jaunajā Derībā, turklāt ir vienīgā sieviete, kas musulmaņu svētajā grāmatā saukta vārdā. Šodienas trauksmaino notikumu kontekstā šie fakti raisa pārdomas – varbūt šķietami pretējās reliģijas ir tuvākas viena otrai, nekā mēs iedomājamies? Varbūt pēdējā laikā pieaugošā plaisa ir tikai cilvēku rīcības un politikas sekas?

Marijas pēdējo dzīvesvietu XIX gadsimtā uzrādījusi kāda vācu mūķene, kurai šī informācija atklājusies vīzijās. Šo māju Marijai esot uzcēlis apustulis Jānis, un šeit viņa dzīvojusi līdz savai nāvei. Ne visai estētiski izskatās kāda siena, kas noklāta ar mezgliņos sasietām baltām salvetītēm. Izrādās, uz katras uzrakstīta vēlēšanās cerībā, ka maģiskās vietas spēks to piepildīs.

Unikālais skatāms pazemē

Turcijas trešajā lielākajā pilsētā Izmirā atklājam – jo pilsētā mazāk tūristu, jo mazāka tajā ir interese par tūristiem. Jāatzīst, ka tās ir ļoti patīkamas atšķirības no uzbāzīgajiem Kušadasi tirgotājiem, taksistiem un viesmīļiem, kuri gatavi kaulēties pat par zivs cenu restorānā.

Šeit saprotu, ka Turciju nav pārņēmusi – un varbūt nekad nepārņems – lielveikalu kultūra. Pilsētas centrs ir burtiski bezgalīgs tirgus – šoreiz bez tūristiem un viņiem par godu uzpūstām cenām. Šeit var mierīgi apbrīnot krāsaino rosību, ķert aromātus un, protams, iepirkties. Starp pilsētas iedzīvotāju ikdienu un tirgu Turcijā liekama vienādības zīme. Te notiek socializēšanās, darbs, ģimenes tikšanās, ēšana un izklaide visās paaudzēs. Ir brīnišķīgi kaut uz brīdi sajusties kā daļai no šīs mutuļojošās, taurējošās burzmas, pat ja vairākkārt apgāžu nevietā noliktas tējas tases.

Noteikti iesaku uzbraukt kādā tornī un apmeklēt Kadifekales cietoksni kalnā, lai apskatītu pilsētas panorāmu. No mūsu viesnīcas 25. stāva Izmira izskatās kā laiski izgūlusies, uz elkoņa atspiedusies dāmīte, kuras azotē saritinājies guļ rāmais Izmiras līcis. Vietējie stāsta, ka starp Izmiru un Stambulu valda sāncensība – Izmirā esot patīkamāk dzīvot, bet Stambula uzvar ar vēsturisko apskates objektu skaitu. Taču arī Izmirā ir savas senlaiku pērles, piemēram, sengrieķu pilsētas Smirnas agora jeb centrālais laukums.

Modernu ēku ieskauta, agora izskatās pēc neiederīga veca ielāpa jaunā segā. No pirmā skata agoras brīvdabas muzejs izskatās slēgts – pa lielo laukumu neredz staigājam nevienu cilvēku. Tomēr kase ir vaļā, un drīz saprotam, kāpēc virs zemes nevienu neredz, – viss unikālais apskatāms pazemē. Agora senatnē bija pilsētas komerciālais, politiskais un kultūras centrs. Zem iespaidīgās bazilikas atradās tirgus, kura pazemes labirinti labi apskatāmi vēl šodien.

Izmiras sirds, kuras priekšā atkāpies pat visuresošais tirgus, ir Konaka laukums. Šeit apskates objekti nevar lepoties ar iespaidīgiem izmēriem, bet ar izsmalcinātu skaistumu gan. Graciozais Izmiras simbols – pulksteņa tornis – gandrīz nav saredzams aiz cilvēku un baložu bariem. Cakainā mošeja lielo biroja un dzīvojamo ēku vidū izskatās miniatūri mīļa. Pie laukuma atrodas prāmju piestātne – mēs sēžamies pirmajā "ūdens autobusā", lai dotos uz citu pilsētas daļu. Pieķeru sevi apskaužam vietējos – vai nebūtu lieliski ik dienu doties uz darbu ar šādu prāmīti?

Par spīti pēdējā laika notikumiem pasaulē, Turcija šķiet droša un atvērta vieta, kur nemana ne islāma radikāļus, ne bēgļu straumes. Kā pierādījums Turcijas laicīgumam ceļā uz Izmiras lidostu atvadas māj milzīga, klintī izcirsta Ataturka seja. Tieši šis vīrs, kurš izveidoja Turciju par sekulāru un liberālu valsti, vēl arvien ir nozīmīgākais turku tautas simbols. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena