Kad ierodamies Gruzijas otrajā lielākajā pilsētā Kutaisi, mani pirmo reizi mūžā pārņem ilgas pēc tūristiem un viņiem pielāgotas vides. Mikroautobusa vadītājs ir izlaidis mūs Kutaisi "autoostā", bet nevaram atrast neko, kas atgādinātu biļešu kasi, autoostas ēku vai bagāžas novietni. Atceroties Albānijā piedzīvoto, saprotu, ka šeit vienkārši jādodas pie mikriņu un autobusu šoferiem un jājautā padoms. Pirmo, bet ne pēdējo reizi ceļojuma laikā nodomāju, ko gan šeit dara tūristi, kas nerunā krievu valodā.
Visu vēl jautrāku padara gruzīnu alfabēts. Ja paveicas, nepieciešamais galamērķis ir uzrakstīts arī ar latīņu burtiem vai kirilicā. Taču lidostā iedotā karte izrādās pilnīgi nederīga, jo tajā ielas uzrakstītas ar mums saprotamiem burtiem, bet realitātē viss ir gruzīnu valodā. Brīžiem pieķeru sevi, skaitot burtus un mēģinot atminēt šo burtu/ķeburu rēbusu.
Jau pirmajās minūtēs sastopamies ar gruzīnu labvēlību. Neatraduši bagāžas glabātavu, iegriežamies valūtas maiņas kantorī, lai savus eiro apmainītu pret vietējiem lariem. Šeit strādājošā kundze ar prieku stāsta, ka sešus mēnešus dzīvojusi Liepājā, profesionāli spēlējusi šahu. Kamēr mēs apstulbuši apstrādājam šo informāciju, viņa jau ir piedāvājusi pieskatīt mūsu somas.
Pazemes upe
Pusdienās iepazīstamies ar slaveno gruzīnu virtuvi un tās karognesējiem – hinkali un hačapuri – un uzdzeram šeit tik populāro tarhūnu. Interesanti, ka mājas vīnu veikalos atrast nav viegli, jo kurš gan pirks ko tādu, kas katram pašam ir mājās?
Esam nolēmuši ceļot pēc iespējas alternatīvi, tāpēc naktsmājas dodamies meklēt Liepājas šahistes ieteiktajā ciematiņā 15–20 kilometru ārpus Kutaisi. Ar vietējā taksista palīdzību atrodam pansiju kādā mazdārziņu rajonā – to vada divas māsas pusmūža gados. Omulīga vīnogulāju ieskauta māja nekurienes vidū ir tieši tas, ko vēlējāmies atrast.
Lai arī esam atteikušies no vakariņām, enerģiskās māsas ar vārdiem: "Davai, davai!" aicina uz tēju savā virtuvē. Ir septembra vidus, un esam viņu vienīgie klienti, turklāt sajūsmā par iespēju pavadīt laiku vietējo sabiedrībā. Galds vai lūst no tradicionālā baltā siera, gardajiem tomātiem un citām uzkodām, un divas stundas paiet nemanot – klausāmies aizrautīgo kundzīšu stāstos. No rīta, piebāzušas pilnu maisu ar vīnogu ķekariem un mūs sabučojušas, māsas nodod mūs taksista rīcībā.
Mazajā Oka markas mašīnā izbraukājam visu apkārtni, vispirms apmeklējam netālo Prometeja alu. Kilometru garā pastaiga alā ir tik maģiska, ka pat izdodas aizmirst, cik ļoti man nepatīk atrasties daudzus desmitus metru zem zemes. Stalaktīti, stalagmīti un citi speleoloģijas atslēgas jēdzieni šeit vīd fantastiskās formās, ko izceļ krāšņas gaismu un ēnu rotaļas uz alas sienām. Pastaiga vainagojas ar laivu braucienu pa pazemes upi, kas mūs izved gaismā un ārā no pasakas.
Peldoties peļķēs un vīnā
Atlikušo dienas daļu pavadām, apmeklējot klosterus Kutaisi apkārtnē, to vidū Gelati klosteri un Bagrati katedrāli, kas iekļauti UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Pēcpusdienā dodamies uz kūrortpilsētu Batumi – triju stundu brauciens mikriņā ir gana jautrs, jo vadītājs brāžas kā traks, paralēli atrodot laiku pārslēgt šausmīgu dziesmu videoklipus salonā esošajā DVD atskaņotājā.
Batumi mūs sagaida ar tāda mēroga lietusgāzi, kādu ne mēs, ne vietējie neatceramies redzējuši. Iela, kurā mums ir sarunātas couchsurfing naktsmājas, vairs neeksistē – visur ir tikai ūdens. Tieši šeit, Melnās jūras kūrortpilsētā, es iekrītu līdz jostasvietai ceļmalas grāvī, domādama, ka zem ūdens slēpjas trotuārs. Nākamajās dienās uzzinu, ka esmu kļuvusi par ielas mēroga slavenību, jo manu dramatisko pazušanu zem ūdens ar visām mantām ir novērojis arī tuvējā veikala īpašnieks ar ģimeni.
Pretēji cerībām nākamajā dienā izpeldēties jūrā (nevis grāvī) varam turpināt peldēties peļķēs un lietū. Uzvilkuši pludmales čības un šortus, iesēžamies autobusā, kurā smeļas ūdens, un pa peļķēm šļūcam uz delfināriju, jo tā sēdvietas atrodas zem jumta. Delfīnu šovā nevaru izlemt, vai man vairāk žēl pārsalušās sevis vai delfīnu un viņu treneru, kam triki jārāda lietusgāzē.
Tomēr delfīni spēj iepriecināt vienmēr, turklāt šovā iepazīstamies ar kārtējo latviešu grupiņu. Pastaigu neiespējamību un elektrības un ūdens trūkumu daļā pilsētas kompensē sātīgas pusdienas un vīns. Tik daudz vīna, ka draudzīgā latviešu kompānijā nobeidzam vakaru nakts vidū Batumi pludmalē klaiņojoša suņu bara sabiedrībā un – pats galvenais – bez lietus!
Stopēšanas rekords
Pēc neticamās 24 stundas ilgās lietus stihijas pamostamies citā Batumi – ārprātīgi priecīgi ieraudzīt sauli, skrienam uz pludmali. Šeit mūs šokē atkritumu daudzums, kas, iespējams, saistīts ar jau minētajām lietavām un plūdiem. Kāds pašvaldības darbinieks dzeltenā vestītē krauj atkritumus – pārsvarā plastmasu – čupā un dedzina... Cenšamies izdzēst redzēto no atmiņas un lieliski pavadām dienu saules un Melnās jūras apskāvienos.
Mazliet uzlādējušies no saules, nākamajā dienā nolemjam stopēt uz Tbilisi. Uzstādu stopēšanas rekordu, jo mašīnu izdodas apturēt 10 sekundēs pēc īkšķa pacelšanas. Pirmajā mašīnā gūstu apstiprinājumu, ka DVD atskaņotājs priekšējā panelī ir norma, turklāt video vēlams jābūt redzamām puskailām dziedātājām, lai vēl vairāk novērstu vadītāja uzmanību no ceļa.
Otrās mašīnas vadītājs piecas stundas ilgajā braucienā mēģina mūs pierunāt atgriezties Batumi un atlikušo ceļojumu pavadīt viņa dzīvoklī kādas dzīvojamās augstceltnes 22. stāvā ar skatu uz jūru. Tā kā esam puisis un meitene, šis piedāvājums neizklausās biedējoši vai aizdomīgi, bet drīzāk vilinoši. Taču aprobežojamies ar kopīgām pusdienām tradicionālā šašlika restorānā ar skatu uz kalniem.
Kad beidzot sāku pierast pie gruzīnu vājprātīgā braukšanas stila, esam nonākuši galvaspilsētā. Tbilisi viss izskatās civilizētāk un sakārtotāk, lai arī šie salīdzinājumi diez vai būtu pirmie, kas ienāktu prātā, ja mēs ceļojumu būtu sākuši galvaspilsētā. Naktsmājas sarunātas pie pazīstamiem latviešiem, kuri šeit dzīvo jau vairākus gadus un organizē ekskursijas pa Gruziju.
Tbilisi beidzot sāku baudīt ar acīm un sirdi. Visur ir trokšņi, putekļi, cilvēki un tieši tik daudz rosības, lai pilsēta uzreiz iepatiktos. Tbilisi ir kaut kas unikāls, ne ar ko nesalīdzināms – ar saviem pakalniem, upi un senajām baznīcām pilsēta ir īsta fotomodele. Šeit iederas pat neparastie, futūristiskie elementi, kā Miera tilts un milzu caurules Eiropas laukumā.
Pilsēta jau izsenis ir slavena ar saviem sēravotiem – tās nosaukums cēlies no sengruzīnu valodas vārda "tbili", kas nozīmē "silts". Arī tagad tūristi un vietējie var baudīt šo dabas dāvāto spa pašā pilsētas centrā. Sēra vannas mums iet secen, taču acis peldas skaistumā – turpat blakus redzama brīnišķīga zili flīzēta mošeja, kura esot īpaša ar to, ka to drīkst apmeklēt visu konfesiju musulmaņi.
Vakaru noslēdzam, uzbraucot kalnā uz Tbilisi televīzijas torni. Pacēlāja stāvums un augstums liek aizsisties elpai, un skats ir brīnišķīgs arī nakts stundā. Tiem, kam gribas vēl tuvāk debesīm, šeit ir iespēja izbraukt ar milzīgu panorāmas ratu.
Atmiņas par papardes ziedu
Nākamajā dienā dodamies uz Kahetiju – Gruzijas vīna reģionu. Nostopējam divus pusauga puišus, kuri mūs ne tikai aizved uz Kahetijas galvaspilsētu Sighnaghi, bet pirms tam arī izrāda savu ciematu, apkārtnes kalnus un vientuļas baznīcas. Kad piedāvājam piemest naudu par degvielu, puišu reakcija ir tāda, it kā mēs būtu piedāvājuši burciņu ar infekcijas slimību.
Gruzija turpina pārsteigt pusdienās, kad iepazīstamies ar restorāna īpašnieku, kurš stāsta, ka jaunībā "meklējis papardes ziedu kaut kur starp Vaivariem un Pumpuriem". Tāpat kā daudzi citi gruzīni, viņš Latvijā dienējis armijā.
Sighnaghi ir burvīgi skaista vieta, kur pastkaršu cienīgi skati teju vai uzmācas no visām pusēm. Taču mūsu mērķis – uzzināt, kā tiek taisīts Gruzijas vīns, un to nogaršot – līdz vēlai pēcpusdienai tā arī nav īstenojies. Kad, nedaudz saskumuši, sākam stopēt atpakaļ Tbilisi virzienā, savu bēdu izstāstām šoferim. Viņš laikam to uztver kā izaicinājumu, un jau drīz mums ir sarunāta ekskursija vietējā 200 gadu vecā vīna darītavā.
Saulriets pār vīnogulāju laukiem, kalni, privāta ekskursija vīna un čačas brūvēšanas noslēpumos un, protams, degustācija – it kā ar to vēl nebūtu gana, saņemam ielūgumu vakariņot un pārnakšņot vīna darītavas vadītāja mājā. Šajā vakarā nobaudām pilnu gruzīnu viesmīlības komplektu (ar vīnu un šašliku) un iegūstam neaizmirstamas atmiņas. Par to laikam būtu jāraksta atsevišķs raksts.
Tūristiem, kuri izvēlas organizētas ekskursijas, Gruzija droši vien rāda savu rātno seju. Mums tā atklājās kā nebēdnīga, pārsteigumu un piedzīvojumu pilna zeme. Varu pievienoties kādas vietējās latvietes teiktajam: "Šajā valstī dažreiz pietiek ar to, ka esi labs cilvēks, lai ar tevi notiktu labas lietas."