Kur "svētais Ernesto" devās uz debesīm vai elli

Cita lieta - trūcīgākās valstis, kuru vidū neapšaubāmi ietilpst arī Bolīvija. Var šķist paradoksāli, ka tieši šeit, kur pirms gandrīz pusgadsimta Če tika notverts un nogalināts, viņa idejas ir dzīvas un novērtētas vēl joprojām.Bolīvija, kuras iedzīvotāju nomācošs vairākums joprojām ir pat ne jaukteņi metisi, bet indigenas - iedzimtie (lietot terminu indios (indiāņi) ir ļoti politnekorekti), pēdējos pārsimt gados ir, maigi izsakoties, ļoti smagi cietusi ne tikai no amerikāņu imperiālistiem un globālajām korporācijām, bet arī no agresīvākajiem un militāri veiksmīgākajiem kaimiņiem. Nav nekāds brīnums, ka tieši šeit Če sastrādātais tiek piemirsts, bet viņa idejas ir dzīvas, tāpat kā romantiskā revolucionāra, visu apspiesto drauga, tēls. Jo tālāk no lielpilsētām nonāku, jo biežāk var dzirdēt visādus dzīves pabērnus pieminam Santo Ernesto. Bolīvijas indiāņu zemnieku pasaules uztverē kvēlais revolucionārs ir pārvērties par svēto, kurš mira tautas labā un ir spējīgs arī uz brīnumdarīšanu, ja viņu piesauc pietiekami sirsnīgi.Cilvēki tiešām ir viens dīvains dzimums, man nevilšus ienāk prātā, tuvojoties vietām, kur aprāvās mūsu dienās glīti iezīmētā un pat Garmin navigatorā atrodamā Ruta del Che - Če taka, viņa pēdējā karagājiena maršruts. Kā nekā tie bija tādi paši neizglītoti bolīviešu zemnieki, kas tālajā 1967.gadā ne tikai pilnīgi un galīgi nesaprata slaveno revolucionāru, kurš ar partizānu grupiņu bija ieradies darīt laimīgus (atbilstoši savai izpratnei) arī viņus, bet arī beigu beigās nodeva izmocīto un novārgušo Če Gevaru CIP instruktoru balstītās Bolīvijas armijas vienību rokās. Pat tādam par savu laimīgo zvaigzni pārliecinātam un ar visādām trakām idejām apsēstam cilvēkam kā Če vēlākā Ruta del Che - bezceļa maršruts pa gleznaini kalnainiem, taču ļoti sviedrainiem un nogurdinošiem pusdžungļiem - nudien izrādījās viena mokoša vilšanās, rūgtuma un aizvien augoša izmisuma pārpilna ceļa galapunkts. Pat pārvietošanās ar _Suzuki Jimny _mikrodžipiņu pa to, ko šejienieši dēvē par ceļu, aptuveni sekojot Če maršrutam, nav nekāda izprieca: mans Bolīvijas antirekords ir 200 kilometru desmit stundās, līdz tam _Ruta del Che _gluži neaizvelk, bet tālu nav. Kalnu serpantīns ar stāvu nogāzi te vienā, te otrā pusē, dubļi, bedres, nogruvumi, šķērsojamas tērces, pa kādam nogāztam kokam - un tādā garā desmiti un desmiti kilometru.Atpakaļceļā piepalīdzu kādam vietējam iedzīvotājam, kurš devies apraudzīt zirgu ganības un ar savu aizvēsturisko braucamrīku ieslīdējis grāvī. Viņam, protams, nav nekādu jautājumu par to, ko šajā nomaļajā nostūrī dara gringo, un, mums uz brīdi piesēžot turpat ceļmalā un atvelkot elpu, kuslais vīrelis apjautājas, kā man šeit esot paticis.Pie sevis nodomāju, kas to lai zina, kurā ideoloģiskajā nometnē ir onkulītis, un atbildu ļoti, ļoti diplomātiskās, neko neizsakošās frāzēs. Vīrelis labsirdīgi pavīpsnā un saka apmēram tā - viņš taču visu labi saprotot, katram laikam esot savi varoņi, kam gan XXI gadsimtā esot vajadzīgs tāds dumpinieks, kurš ar visu savu dzīvi apliecinājis, ka cilvēka dzīves jēga tomēr nav mantas un krāmi. Arī Če leģendārais sauklis hasta la victoria siempre! (vienmēr līdz uzvarai!) neko aktuāls vairs neesot. Bolīvieši tak nav nekādi patraki venecuēlieši vai galīgi traki kubieši. Saprotot, ka neviens man pa galvu ar mačeti par nepareizām domām neievilks, es piesardzīgi apjautājos - kā onkulītis domā, vai Če, ņemot vērā visu viņa sadarīto, sēž ar Dievu pie viena galda vai arī vārās elles ugunīs? Un te nu vīriņš paliek nopietns un piesauc man zināmo Gevaru ģimenes ķēkšas vēstuli, ko viņa uzrakstījusi, kad 1997.gadā Če mirstīgās atliekas tika pārvestas no Bolīvijas uz Kubu: "Ja tavs grēks bija aizsargāt lietu, ko sauc par taisnību, tad Dievs tevi pieņems savā godībā..."Visu rakstu par ceļojumu uz Če Gevaras piemiņas vietām Bolīvijā lasiet žurnāla Sestdiena 4.-10.septembra numurā!