Lai gan mums ierasti neparasti un pēdējā laikā arī vairāku dienu ceļojumi un piedzīvojumi, šoreiz ļāvāmies laiskai, relaksētai un nekur nesteidzīgai dienai, kuru ikviens rīdzinieks var izbaudīt arī tad, ja nav autobraucējs, jo visu maršrutu var lieliski paveikt ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu. Tātad – ko padarīt Ķekavā pāris stundu laikā.
Jāatzīst gan, ka visvairāk apskates objektu un tūrisma iespēju šajā apkārtnē ir Ķekavas novada paspārnē esošajā Baldonē, bet šoreiz tad tikai par Ķekavu.
Merķelis un kopti džungļi
Kā parasti mūs vienmēr interesē, cik daudz informācijas var iegūt no vietējā tūrisma informācijas centra (TIC) un tā mājaslapas. Šeit ir 50:50. Mājaslapa ir pārsteidzoši pārskatāma un informācijas pārbagāta, piedevām nelauž smadzenes ar pārāk daudzām animācijām. BET! Nu kad beidzot TIC un pašvaldības sapratīs vienu lietu – TIC dzīvpieejas punktiem ir jāstrādā brīvdienās. Ķekava ir kārtējā pašvaldība, kur TIC strādā ilgas darba stundas darbdienās, savukārt piektdien tikai līdz plkst. 14.00 un brīvdienās – uzmini nu! – atpūšas. Ceļojot pa visu Eiropu visa gada griezumā, šādas vaļības tiešām nav redzētas nevienā citā valstī, pat Ukrainā šobrīd TIC strādā svētdienās līdz 19.00!
Informāciju par to, ko gribam apskatīt, atrodam paši un dodamies ceļā. Principā Rīga un Ķekava šobrīd tik cieši saaugušas kopā, ka grūti atšķirt, kur beidzas Rīga un sākas Ķekava. Mūsu pirmais pieturas punkts ir Katlakalna kapsēta un Katlakalna evaņģēliski luteriskā baznīca, kas atrodas adresē – Ticības. Parasti mēs ar kapsētu tūrismu neaizraujamies, bet šī ir pamatīga un savā veidā tiešām interesanta vieta, kuru apskatīt, piedevām te ir apbedīts tāds diezgan slavens čalis, kurš pasauli iepazīstināja ar latviešu nāciju, – Garlībs Merķelis. Dzīves nogali Merķelis pavadīja savā nelielajā Depkina muižiņā Katlakalna draudzes novadā, nodarbojoties ar žurnālistiku, lauksaimniecību un memuāru rakstīšanu. Merķelis nomira 1850. gada 9. maijā, apglabāts Katlakalna kapsētā, kur, svinot viņa 100. dzimšanas dienu, Rīgas Latviešu biedrība 1869. gadā viņam atklāja pieminekli. Turpat blakus ir arī baznīca – tādā kā mini dendroloģiskajā parkā, dažādu neparastu koku un krūmu ieskauta, caur kuriem jāpārvietojas pieliecoties. Ir neliela koptu džungļu sajūta. Apkārt arī salikti mākslas darbi, bet, tā kā mūsu izbrauciens sakrita ar odu uzbrukumu Rīgai, nespējām izstādi izbaudīt, jo gājām un rāpojām, vienkārši vicinot rokas pa gaisu. Pašā baznīcā iekšā netikām, jo bija kristības, taču, cik redzējām pa logiem, arī interjers ir simpātisks.
Posms starp Daugavu un kapiem ir ar parku, kurš ir lieliska pastaigu vieta. Blakus ir arī zirgu staļļi un izjādes, kā arī pie Daugavas – kārtējā Latvijas Baltā kāpa un peldvieta.
Neparasti redzēt, kā dārziņu rajons Ziedonis un Katlakalns ir pārtapis tādā nesteidzīgā privātmāju rajonā. Un te viss samērā pa vienkāršo, nav Baltezera vai Mārupes jauno rajonu sajūtas, lai gan šī vieta Rīgai ir vēl tuvāk.
Senvieta Daugavas krastā
Dodamies uz Depkina muižiņu jeb, kā šobrīd tā tiek saukta, Rāmavas muižas kultūrtelpu. Nelielā parkā starp daudzdzīvokļu mājām ieslēpusies omulīga un neliela muižas ēka ar pagalmā novietotām vecām klavierēm. Par šo vietu gan pēdējo gadu laikā dzirdētas daudzas peripetijas, šogad tā tika pie jauna nomnieka. Lai vai kā – ēka ļoti simpātiska, ir iespēja izstaigāt abus stāvus, un te iekārtots arī neliels restorāns. Bet vismaz mums šķiet, ka ēka visskaistākā ir tieši no ārpuses – ar sarkano krāsojumu un koka kolonnām.
Šodien gan visu prieku arī šeit bojā odu miljardi, kuri mēģina mūs pilnībā izsūkt, tāpēc novēlam šai vietai daudz skaistu pasākumu un ideju, bet paši skrienam prom, jo ir laiks, kad bērniem pienākusi ēdiena vadītās ceļošanas pauze, kuru pavadīsim, mūsuprāt, labākajā Ķekavas krodziņā – Kalnakrogā. Pirms gadiem desmit mēdzām vienkārši tāpat atskriet šurp nedēļas nogales pusdienās vai pat kādreiz vienkārši vakariņās. Jāatzīst, sen nebijām šeit bijuši, tāpēc šoreiz braucām ar domu, gan jau viss būs labi! Dizains joprojām nav mainījies, bet, kopš Ķekavai ir jaunais apvedceļš un ir daudz mazāka auto plūsma, šeit tagad ikdienā piedāvā bistro tipa virtuvi, bet brīvdienās ir iespēja tikt arī pie kārtīgām krogus porcijām. Mūs arī pārsteidza cenas, kuras ir vairāk nekā draudzīgas, salīdzinot ar porciju izmēru, jo dažs labs pusi savas maltītes ielika kārbiņā un apēda tikai vakarā. Principā šī ir vieta, kas nekad nav piebāzta, bet vienmēr varēsiet garšīgi paēst, jo te nav pazaudēta tā īpašā kroga gaisotne un pat smarža.
Kad kalorijas uzņemtas, tās ir jānostaigā, tāpēc braucam uz Daugmales pilskalnu – tas būtībā sasniedzams tikai ar auto, bet uz šo pusi arī sabiedriskais transports ripo bieži. Burtiski 10 minūtes, un esam pie vajadzīgā pagrieziena. Šķiet, ka šī vieta ir ļoti nepelnīti piemirsta, un te Ķekavas pašvaldībai noteikti ir iespēja izpausties, piemēram, izveidojot sena ciemata rekonstrukciju, jo Daugmales pilskalns ar senpilsētu, ostas vietu un kapulauku ir viens no ievērojamākajiem un pazīstamākajiem Latvijas arheoloģijas pieminekļiem. Daugmales senvietu kompleksu veido 3800 m² liels pilskalns un ap 2 ha liela senpilsēta. No pilskalna paveras iespaidīgs skats gan uz otru Daugavas krastu ar Ako pieminekli, gan arī uz Rīgas pusi, kur Daugavā redzami milzīgie elektrības pārvadi, jo HES jau arī tepat rokas stiepiena attālumā.
Kā lielisku izklaidi varam ieteikt braucienu vai pat vienkārši pastaigu pa HES betona uzbērumu – tā arī tāda mierīga randiņa ideja. Te ir arī ļoti iecienīta vieta makšķerniekiem – neparasts ceļš gar pašu Daugavu, tā otrā pusē ir pilskalns, tepat Daugavā var ielaist laivas. Nedaudz tālāk, jau Daugmalē, ir Nāves sala, kur iespējams tikt ekskursijā vai pašam aizdoties ar laivu. Apkaimē ir arī Daugmales peonijas, kur sezonas laikā var sajusties kā Holandē pavasaros.
Vistas un bānītis
Dodamies atpakaļ uz Ķekavu, kur pie baznīcas noliekam auto un dodamies pastaigāt pa parku. Tas nav milzīgs, bet kādu stundu te var pavadīt. Parciņā ir nesen uzbūvētas koka laipas, un tam pa vidu tek Ķekaviņas upe. Ir brīvpieejas sporta laukumi, kur var izskraidīties bērni. Pats Ķekavas centrs arī ir pamatīgi pārvērties. Piemēram, te ir Jauno ideju centrs, nesen uzbūvēta ēka. Rakstot rakstu, bija vēlme palasīt ko vairāk par šo vietu, un pēdējās ziņas Ķekavas mājaslapā ir no 2023. gada. Tiesa, arī šis centrs ir vaļā tikai darbdienās, tāpēc atkal rodas sajūta, ka šī ir viena no Pierīgas pašvaldībām, kurai ir daudz naudas un galvenais ir to patērēt lielos projektos, bet pēc tam labi iecerētas un labi iesāktas lietas atstāt pašplūsmā.
Parkā sastopam vairākas lielformāta vistu figūras – Ķekavas putnu fabrika liek par sevi manīt daudz kur. Mums gan palika viena neizdarīta lieta, ko daudzi ieteica, – aizbraukt pusdienās uz Ķekavas putnu fabrikas ēdnīcu Vistu dancis. Tā darbojas tikai darbdienās, bet tur varot sajust sen aizmirstu gaisotni. Varbūt varētu apsvērt ideju būt atvērtiem vismaz sestdienās arī viesiem?
Paķeram pa saldējumam vienā no lielveikaliem Ķekavas centrā un ejam uz auto, lai aizbrauktu uz vēl vienu Ķekavas novada daļu – Baložiem un Titurgu. Titurga, piemēram, liekas visaktīvākā Ķekavas daļa, jo te vienmēr kaut ko remontē, rok, būvē un arī iedzīvotāji, šķiet, ir visu laiku skrējienā. Starp Titurgu un Baložiem ir arī ezers ar atpūtas zonu.
Tālāk ir Baloži ar laikam jau kazarmu vai armijas tipa ēkām centrā – dzeltenām mājām ar kolonnām, bet šai vietai šī arhitektūra piestāv. Mums nepaveicas, jo netrāpām ekskursijas dienā, bet pie Baložu kūdras bānīša piebraucam tāpat, uz brīdi aizmirstot par odu bariem. Bānītis noteikti ir jāizmēģina. Bariņš entuziastu atjauno sliedes un bānīša sastāvu, lai varētu izgāzt pa Baložu kūdras purvu. Nepilnas stundas pastaigas attālumā ir Ziepniekkalns, bet šoreiz mūsu pastaiga aprobežojas ar pāris bildēm uz kravas vagona, un vicojam atpakaļ uz auto.
Vēl Baložu centrā, mūsuprāt, ievērības cienīga ir Vissvētās Dievadzemdētājas Bogoļubskas ikonas pareizticīgo baznīca, būvēta no guļbaļķiem. Šoreiz šis ir mūsu pēdējais pieturas punkts nu ļoti lēnā un nesteidzīgā vienas dienas izbraucienā tepat Pierīgā, kuru principā varētu izskriet arī pāris stundu laikā vai pat vienā vakarā.
Nobeigumā gan jāatzīst, ka visu laiku nepameta sajūta, ka līdz ar jauno apvedceļu Ķekava ir kļuvusi daudz mierīgāka un klusāka. Tas jau īstenībā ir ar jebkuru vietu, kad no tās novirza satiksmi un cilvēku plūsmu. Bet tagad šķiet, ka Ķekava ir vairāk tāda pilsēta, kur tusēt pašiem iedzīvotājiem, nevis klasisks tūrisma galamērķis. Taču pusstundu tālāk ir Baldone, kur jums būs, ko darīt visu dienu.