Pēc vakariņām gulēt iet nebija lielas jēgas, jo jau pēc desmitiem vakarā būtu jāceļas un jāpošas ceļā. Mēs dzīvojām pusstundas brauciena attālumā no Kandi. Tā ir otra lielākā Šrilankas jeb kādreizējās Ceilonas pilsēta un seno ķēniņu valdīšanas laikā bijusi šīs aptuveni Latvijas lieluma salas galvaspilsēta. Mikroautobusa vadītājs teica, ka brauciens varētu ilgt kādas trīs stundas, varbūt pat vairāk, bet, tā kā ir nakts un ceļi šauri, drošības labad jāizbrauc laikus. Kā bija minēts vairākos ceļvežos, galā ir jābūt ap pulksten diviem naktī.
Sezona no decembra līdz aprīlim
Mūsu ceļamērķis bija Ādama smaile – viens no augstākajiem kalniem Šrilankā (ilgu laiku ar saviem 2243 metriem virs jūras līmeņa maldīgi ticis uzskatīts par augstāko). Tas tiek dēvēts arī sanskrita vai pāli valodas cilmes vārdā par Sripadu (Svētais pēdas nospiedums), Šrilankas oficiālajā singalu valodā to sauc par Samanalakandu (Taureņa kalns), tamilu valodā – par Sivanolipathu. Ar Ādamu un pēdas nospiedumu saistītos nosaukumus kalns iemantojis pēc tam, kad tā klinšu virsotnē ticis uziets gandrīz divus metrus lielas pēdas nospiedumam līdzīgs ģeoloģisks veidojums. Saskaņā ar budistu uzskatiem to akmenī atstājusi paša Budas pēda, hinduisti domā, ka tur gājis dievs Šiva, savukārt Šrilankā dzīvojošie musulmaņi un kristieši tic, ka pret akmeni pēc izraidīšanas no Ēdenes dārza ir atspēries pirmais cilvēks Ādams; ir gan arī nostāsti, ka tas ir apustuļa Toma vai Etiopijas karalienes Kandakas einuha pēdas nospiedums.
Pēdas nospiedums un ap to savītie nostāsti ik gadu mudina kalnā uzkāpt tūkstošiem svētceļnieku un tūristu – svētceļojumu sezona sākas decembrī un turpinās līdz pat aprīlim, kad kalnu apmeklē vislielākais kāpēju skaits. Mūsu ēras V gadsimtā rakstītajā hronikā Mahavamsa minēts, ka kalnā reiz esot bijis uzkāpis arī pats Buda, un droši vien tāpēc lielākā svētceļnieku daļa ir vecākās budisma skolas – Teravādas – budisti. Augstā virsotne salas centrā kopš seniem laikiem pievilinājusi arī vienkārši ziņkārīgos un tūristus – ir zināms, ka kalnā uzkāpis arī venēciešu ceļotājs Marko Polo.
Pretī nāk mežacūku bars
Kāpiens kalnā jāsāk ap diviem naktī tāpēc, lai virsotnē nonāktu brīdi pirms rītausmas, jo saullēkta sagaidīšana un, iespējams, arī kalna mestās ēnas ieraudzīšana tā rietumu pusē tiek uzskatīta par būtisku svētceļojuma daļu. Gan ceļvežos, gan interneta uzziņu lapās bija minēts, ka augšupceļš ilgst kādas četras stundas. Nedaudz bažīgus mūs darīja atsauksmes, ka pēc uzkāpšanas smailē "pat pieredzējuši kalnā kāpēji pārvēršoties izmocītos graustos". Kāpšana notiek pa kādu no vairākām takām – īsākā, bet arī stāvākā ir aptuveni septiņus kilometrus un vairāk nekā 5000 akmens pakāpienu gara. Svētceļojumu sezonā visas takas tiek apgaismotas ar elektriskām spuldzēm, pārējā laikā kāpt nav aizliegts, taču tad tas jādara ar kabatas bateriju. Esot arī iespēja nolīgt pavadoņus suņus.
Nakts tumsā braucam cauri snaudošiem ciemiem, garām abpus ceļam kalnu nogāzēs zaļojošiem tējas laukiem, un ceļš gandrīz nemanāmi un tomēr neatlaidīgi vijas arvien augstāk un augstāk. Tas ir diezgan šaurs, līkumots un bedrains, un no šūpošanās uznāk miegs. Sapurinos vien tad, kad, kā šķiet, miegs sāk mākties virsū arī šoferim. Mūsu busiņš līkumo gar stāvu ielejas malu. Ilgu laiku šķiet, ka šajā naktī esam vienīgie braucēji uz kalnu, kaut kādu kustību var samanīt vienīgi jau pirms paša galamērķa – priekšā līgo vēl kāds mikroautobuss, bet pretī pa ceļa malu nāk prāvs mežacūku bars.
Vēl viens ceļa līkums, un tad priekšā ieraugām šīs nakts pārgājiena galamērķi – tumšajās debesīs ietiecas ar sīku gaismiņu virkni iezīmētās takas līkloči. Vēl ir tikai drusku pāri vieniem, esam atbraukuši agrāk, nekā cerēts, taču tas iepriecina, jo spriežam, ka tad jau nu gan līdz saullēktam augšā tiksim, lai cik arī grūts būtu kāpiens.
Zīdaiņi un sirmgalvji
Kalna pakājē ap autostāvvietu un pirmajā, vēl lēzenajā posmā gar takas malu ir dažnedažādi veikaliņi, kuros vai nu augšup kāpēji, vai tie, kas jau atgriežas no virsotnes, var iegādāties dažādus spirdzinājumus, padzert karstu tēju, nopirkt suvenīrus un pat mīkstās rotaļlietas, un krāsainus plakātus ar smaidošu zīdaiņu attēliem – par to saistību ar kalnu pagaidām mums nav ne jausmas. Ļaužu nav daudz, īpaši – augšā kāpēju, toties jau ir tādi, kas nāk lejā – pa vienam vai grupiņās, daži patiesi izskatās pamatīgi nomocījušies, ļodzīgām kājām, pusaizmiguši, streipuļojoši, citu stutēti un balstīti. Liela tiesa veikaliņu, lai arī spoži apgaismoti, ir slēgti, no dažiem skan to saimnieku krācieni.
Rosība manāma vienīgi pie tējnīcām, kas ik pēc kāda gabaliņa izvietotas kāpņu malā gandrīz līdz pašai augšai – augstākā tējnīca ir tikai 700 metru no smailes virsotnes. Saprotams, viss nepieciešamais uz šīm atpūtas vietām tiek uznests pa tām pašām kāpnēm: kad jau rītausmā kāpām lejup, sastapām nesējus, kas piegādāja atspirdzinošu dzērienu pudeles vai uz galvas nesa cementa maisus.
Kāpnēm kļūstot stāvākām, manām arī vairāk kāpēju – droši vien tā šķiet tāpēc, ka ar savām garajām, sporta apavos ieautajām tūristu kājām visai žigli apsteidzam lēnākus svētceļniekus, no kuriem daudzi ir jau krietni gados. Ir arī ģimenes, kas augšup nes uz rokām aizmigušus zīdaiņus, un priecīgi čalojošu jauniešu grupiņas. Uzmundrinot cits citu ar tādu kā ritmisku sasauksmi, mūs apdzen puišu bariņš, kas kalnā nes sirmu un paiet nespējīgu māmuļu, iespējams, savu vecmāmiņu. Mirkli atpūtušies nākamajā tējnīcā, viņi dodas tālāk un drīz vien nozūd aiz kāpņu līkuma.
Vēlāk uzzinām, ka daudzi dzīves laikā šo kāpienu mēdz atkārtot atkal un atkal – desmit vai pat vairāk reižu mūžā. Sirmgalvji reizēm vēloties vēl pēdējo reizi uzkāpt pašu spēkiem vai tikt uznesti kalnā, kad sajūtot nāves tuvošanos. Precēti pāri kāpjot tad, kad neizdodoties ieņemt bērnu, un tad, kad bērns piedzimis, tas esot jānes "atrādīt" – tas palīdzēja saprast daudzo rotaļlietu un bēbīšu plakātu veikalu nozīmi kalna pakājē. Daudzi jauni ļaudis kāpj vienkārši tāpēc, ka "tā vajag", un, kā šķita, šie kāpieni viņiem ir ne vien svētceļojums, bet arī priecīgs sabiedrisks pasākums. Atšķirībā no allaž visam sagatavoties mīlošiem tūristiem svētceļnieki kāpj vienkāršās iešļūcamās sandalītēs.
Atliek vien salt un gaidīt
Debess ir pilnīgi skaidra, var redzēt kājām gaisā gulošus Lielos Greizos Ratus un citas zvaigznes. Mums ir paveicies, jo arī saullēkts būs krāšņs, taču ir grūti iztēloties, kāda būtu kāpšana, ja aumaļām gāztu lietus vai visu ietītu bieza migla kā pirms dažām dienām.
Kāpņu posms pēc pēdējās tējnīcas un "viesnīcas" – ar to saprotot nojumi, kurā ir vienkārši soli atpūtai vai gulēšanai, – ir visstāvākais. Līdzsvaru noturēt un kāpt te palīdz metāla margas abās kāpņu pusēs un arī pa vidu – nošķirot augšā kāpēju plūsmu no tiem, kas dodas jau lejup. Pamatīgi stiprs un dzestrs vējš no kalna virsotnes atnes zvana skaņas un čerkstošā skaļrunī lasītas mantras. Nu jau ļaužu kustība uz kāpnēm ir tik blīva, ka žiglākajiem nākas savu kāpienu piebremzēt, nogaidot, kamēr augšup tiek lēnākie.
Kalna virsotnē mūs gaida pārsteigums. To, ka tur ir ne vien templis, bet arī neliels budistu klosteris, bijām lasījuši, tāpēc miniatūri blīvā apbūve neizbrīnīja. Tas, kas mūs pārsteidza, bija ļaužu skaits priekšā. Bijām tikuši galā krietni par agru, līdz saullēktam vēl bija dažas stundas, taču daudzi, kā šķiet, bija uzkāpuši kalnā vēl iepriekšējā vakarā un tagad, satinušies segās, lakatos, dvieļos un jebkādos citos auduma gabalos, vai nu gulēja, vai nomodā cīnījās ar aukstumu. Godīgi sakot, tik daudz drebošu un salstošu cilvēku vienuviet līdz šim nav nācies sastapt nevienā krietni vien aukstākā pasaules malā.
Pēc paklanīšanās ar izrakstītu baltu pārklāju pārsegtajam pēdas atveidam un zvana nozvanīšanas, tādējādi iezīmējot savu uzkāpšanu kalnā, atliek vien salt un gaidīt. Tuvojoties ausmai, ļaužu kļūst arvien vairāk, taču valda apbrīnojams miers un klusums. Sarunas rit pusbalsī, un kopējais noskaņojums kaut kādā ziņā atgādina agrus Jāņu dienas rītus Latvijā.
Un tad pie pamales, kas sākusi krāsoties dzeltenīgi oranža, uzlec liela un spoži balta Rīta zvaigzne. Svētceļnieki sarosās, staipa notirpušos locekļus un veras tālumā. Pamazām vien gaisma apmirdz apkārtējo kalnu virsotnes un nogāzes, izgaismo ielejas, ielejās vīdošos ūdeņus un apspīd kalna galā un uz kāpnēm stāvošo sejas. Lec saule.
Kāpšana lejup rit raitāk nekā ceļš augšup, taču kāpiens līdz ar jaunas dienas sākumu nebeidzas – mums pretī nāk arvien jauni un jauni kalnā kāpēji. "Labrīt!" viņi saka tiem, kas dodas lejup.