Atstājusi aiz muguras vētraino vēsturi, šodienas Vroclava zeļ un plaukst. Ziedu metaforas šeit iederas – krāsaino ēku, košās naktsdzīves un zaļās nākotnes dēļ – 2016. gadā Vroclava ies Rīgas pēdās un kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu.
Gadsimtu gaitā Vroclava nomainījusi piecus nosaukumus un piederību četrām valstīm, piedzīvojusi gan nacistisko, gan komunistisko režīmu. Dažas Vroclavas vēstures lappuses uzdzen šausmu drebuļus – pirms 65 gadiem skaistā pilsēta vairāk līdzinājās drupām, to izraisīja viens no nežēlīgākajiem aplenkumiem Eiropas vēsturē. Pašreiz gan par to nekas vairs neliecina – tik mērķtiecīga un veiksmīga bijusi Vroclavas pārbūve un atdzimšana.
Pakāpienu bezgalība
Pirms dodaties uz Vroclavu, iesaku sagatavot sarakstu ar vēlmēm, lai ievēlētos vēlēšanos ik reizi, šķērsojot jaunu tiltu, – Eiropā esot tikai trīs pilsētas, kas tiltu skaita ziņā pārspēj Vroclavu. Odras upe šeit izlaidusi savas vijīgās bizes – pietekas un kanālus –, kas izveidojušas vairākas salas. Pastaiga pa pilsētas tiltiem un salām ir saldais ēdiens gleznainu pilsētainavu cienītājiem.
Nepalaidiet garām Katedrāles salu (Ostrów Tumski) – vietu ar īpašu atmosfēru, kā apliecina visi šeit sastopamie romantiskie pārīši. Iespējams, to juta arī senās slāvu ciltis, kas vispirms apmetās tieši šeit. Kontrastā ar blakus esošās vecpilsētas troksni un rosību Katedrāles sala ir vieta, kur ļauties mierīgām pastaigām un acu baudai. Krēslā šeit var manīt slaveno salas laternu aizdedzēju, kurš strādā pie kādas no 103 salā izvietotajām gāzes lampām.
Vecpilsētas galvenais laukums savā krāsu birumā atgādina košu konfekšu tūtu. Oriģinālās XIII gadsimta laukuma ēkas pārsvarā tika iznīcinātas Otrajā pasaules karā, to fasādes atjaunotas un atgādina viduslaiku priekšteces. Vienmēr rosīgais, kafejnīcu un veikaliņu izraibinātais laukums ir viens no lielākajiem pilsētu laukumiem Eiropā. Arhitektūras cienītājiem minūtes pārvērtīsies stundās, vērojot iespaidīgās fasādes, kas pārstāv plašu stilu spektru – no gotikas līdz jūgendstilam.
Vienā laukuma stūrī slejas mazliet biedējoša struktūra – gotiskā XIV gadsimta Sv. Elizabetes baznīca. Lai uzkāptu tās 91 metru augstajā tornī, jāpārvar pakāpienu bezgalība klaustrofobiskā šaurībā, taču torņa izauklētā panorāma ir katra soļa vērta. Īpaši iesaku šo panorāmu baudīt saulrietā, kad zemo saules staru sarkanais zelts apspīd Vroclavas torņus un tornīšus, laukumus, ieliņas un kanālus.
Rūķi iziet ielās
Mūsdienu Vroclavai par savu brīvdomīgo gaisotni, jautro naktsdzīvi un daudzveidīgajiem kultūras notikumiem jāpateicas studentiem, kuri veido 10% no pilsētas iedzīvotāju skaita. Vietējie lepojas ar pilsētas multikulturālo gaisotni – atrazdamās tuvu pie Vācijas robežas, Vroclava paņēmusi labāko no visām tautām un kultūrām, kas reiz tai pieskārušās.
Vēl kāda svarīga pilsētas minoritāte ir 250 čuguna rūķu, kuri apdzīvo pilsētas centra ielas. Šie jautrie pundurīši nav vien tūristu priekam radīts joks – to aizsākumi meklējami 80. gados kā miermīlīgs pagrīdes protests pret komunisma režīmu. Ar rūķiem mākslinieku kustība Oranžā alternatīva protestēja pret komunistiskā režīma centieniem cenzēt publisko telpu. Rūķi dažādās formās un veidos sāka parādīties ielu protestos, grafiti un citur, un plašsaziņas līdzekļos attēlotā cīņa ar rūķiem lika valdībai izskatīties vienkārši muļķīgi.
Pastaigās dilemma nav no vieglajām – ja skaties augšup un baudi baroku, gotiku un jūgendstilu visapkārt, nepamani rūķus. Ja meklē rūķus, palaid garām visu pārējo. Secinu, ka Vroclavas vecpilsētas iepazīšanai nepieciešamas vismaz divas garas pastaigas – viena jāvelta pilsētas šarmantajai arhitektūrai, krāsainajām fasādēm un atmosfēriskajām ieliņām, otra – rūķiem.
Rūķi ugunsdzēsēji, rūķi gani, rūķi dzērāji un rūķi jātnieki – visdažādāko profesiju bārdainie īkstīši šeit noķerti visādās darbībās. Vroclavas rūķi ir interesants piemērs, kā pilsēta organiskā veidā var iegūt simbolu, kas priecē ne tikai tūristu, bet arī vietējo sirdi. Protams, rūķi ir arī ienākuma avots – tūrisma informācijas centros un suvenīru veikalos rēgojas visu iespējamo veidu rūķu suvenīri – no magnētiem un brelokiem līdz pilsētas kartei, kurā atzīmēti visi pilsētā sastopamie rūķi.
Bez rūķiem Vroclava pārsteidz arī ar citiem neierasti fascinējošiem apskates objektiem. Piemēram, šķērsielā pie Sv. Elizabetes baznīcas neuzmanīgs gājējs var paklupt aiz savdabīga čuguna ganāmpulka – zoss, govs, cūkas, āža un truša. Dzīvnieku pulciņš šeit neatrodas nejauši – mūsdienu mākslinieku un amatnieku veikaliņu vietā reiz atradusies miesnieku iela, un 1990. gadā izveidoto skulptūru sauc Memoriāls nokautajiem dzīvniekiem. Vecpilsētā atrodas arī Savstarpējās cieņas kvartāls – neparasta vieta netālu no galvenā laukuma, kur plecu pie pleca izvietotas četru dažādu konfesiju svētvietas, to vidū Vroclavas vienīgā sinagoga.
Arhitektūras monstrs ar japāņu dārzu
Lai patiesi iepazītu Vroclavu, iekāpju tās tradicionālajā transporta līdzeklī – tramvajā – un dodos uz UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauto Simtgadu halli pilsētas nomalē. Atzīmējot simt gadu kopš uzvaras pār Napoleonu 1813. gada Leipcigas kaujā, tika nolemts celt vācu tautas varenību demonstrējošu izstāžu halli.
Lai cik pamatotas būtu šaubas par ēkas estētiku, fakts, ka tā ir viens no sava laika iespaidīgākajiem inženierdarbiem, ir neapstrīdams. Vēl šodien halle ir lielu kultūras un sporta notikumu norises vieta, kas var uzņemt līdz 10 000 cilvēkiem. Zinātkārākie tūristi var apmeklēt interaktīvu muzeju par halles celtniecību un vēsturi ar paskaidrojošu gaismas un skaņu šovu.
Betona un tērauda arhitektūras monstru grūti iemānīt bildē, vēl jo vairāk tāpēc, ka tam priekšā slejas milzonīga adatveida instalācija. 96 metrus augstā komunistu celtā smaile sākumā bijusi par 10 metriem garāka, taču tikai dažas stundas pēc tās pabeigšanas smailes galā iespēris zibens. Iespējams, Dieva dusmas par nejēdzīgi izlietotu metāla kaudzi.
Simtgadu halles kompleksa monumentālo šarmu papildina viens no pilsētas slavenākajiem izklaides objektiem – multimediju strūklaka. Diemžēl aukstajā gada laikā par strūklaku manā priekšā liecina tikai liels dīķis un neskaitāmi puļķīši tajā – 40 metru augstā tehnoloģijas brīnuma darbalaiks ir no 1. maija līdz 31. oktobrim.
Simtgadu parka apkārtnes apskati var turpināt ar zooloģiskā dārza apmeklējumu vai pastaigu pa japāņu stilā ierīkoto botānisko dārzu. Izvēlos otro iespēju, un dienā, kad tur viesojos, dārzs pieder man vienai. Tilti un taciņas gar burvīgu ezeriņu un dabā ieaugušām pagodām mani aizved pie čalojoša ūdenskrituma. Saprotu, kāpēc vietējie tā iemīļojuši šo sākotnēji zinātniskiem mērķiem veidoto botānisko dārzu – šī ir nomierinoša pastaigu vieta tiem, kas jūtas aizelsušies mūsdienu ikdienas trakajā skrējienā.
XIX gadsimta 3D kino
Vroclavas apmeklējumā noteikti jāiekļauj Raclavices panorāmas (Panorama Racławicka) apskate – tā ir viena no nedaudzajām XIX gadsimta panorāmas gleznām, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tas nepārsteidz, jo tāda izmēra un formāta gleznu – 15 × 114 metru – nav viegli izstādīt un uzglabāt. Raclavices panorāma, visticamāk, ir viena no retajām gleznām pasaulē, kurai par godu uzbūvēta vesela ēka. Jāatzīst, gleznas varenība atstāj pamatīgu iespaidu uz mani – cilvēku, kurš milzu panorāmu redz pirmoreiz.
Gleznotāji Jans Stika un Vojcehs Kosaks milzīgo mākslas darbu pabeidza 1894. gadā pēc deviņu mēnešu darba. Dinamiskajā gleznā attēlota 1794. gada Raclavices kauja, kurā poļu karaspēks Tadeuša Kostjuško vadībā uzvarēja krievu armiju. Lai arī neatkarību Polija zaudēja, episkā kauja vēl ilgi sēja lepnumu cilvēku sirdī.
Ekspozīciju varētu pielīdzināt XIX gadsimta 3D kino – gleznas priekšplāns ir saplūdināts ar instalācijām zem gleznas, tas rada telpiskuma efektu. Nemaz nav grūti iztēloties šo episko cīņu klātienē, un tāds droši vien arī bijis gleznas autoru mērķis. Ekskursija notiek audiogida pavadībā, kas laika mašīnas cienīgajam klātbūtnes efektam piešķir informatīvu fonu.
Vroclava spēj patīkami pārsteigt tos, kuri no tās negaida Krakovas, Prāgas vai kādas citas Centrāleiropas pērles spožumu, – tā tur līdzi slavenākajām kaimiņienēm. Šeit uz katra soļa var just gaumīgu attīstību, atvērtību dažādām kultūrām un vienlaikus skaidru vīziju par to, kāda ir pilsētas seja un uz ko tai jātiecas.