Pieredzējuši sēņotāji zina gan labākās sēņu vietas, gan laiku, kad tās vislabāk ievākt, gan metodes un, protams, spēj atšķirt ēdamās sēnes no indīgajām, tomēr ikvienam dažkārt var rasties šaubas. Kā arī, dodoties pastaigā pat bez nolūka sēņot, gadās ieraudzīt dabas veltes, kuras negribas atstāt mežā.
Nogriezt, nolauzt vai izraut?
Ko darīt, ja līdzi nav nazīša, bet sēnes tā vien prasās līdzi uz mājām? Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele teic – kaut sēņotāji ir pieraduši sēni pie pamatnītes rūpīgi nogriezt ar nazi, nekas ļauns nenotiks, ja to rūpīgi nolauzīsim vai izcelsim no sūnām. Kā zināms, sēnēm nav sakņu, bet pati sēne jeb sēņotne atrodas augsnē, sūnu, zāles un nobirušo skuju slānī. Ja mēs šo sēņotni netraumējam, tad tam, kādā veidā paņemam augļķermeni, īsti nav nozīmes. Nevajadzētu pilnībā izkašņāt sūnas, tās izmētāt, kā ne reti redzēts darām alkatīgus sēņotājus, jo tā gan var nodarīt pāri sēņotnei un ir riski, ka nākamajos gados te sēņu ražas vairs nebūs.
Protams, nogriezt ar nazi ir glītāk, kārtīgāk un arī sēņotājam pašam ērtāk, jo tad uzreiz redzams arī, vai sēne nav tārpaina. Kādam varbūt šķiet – ja pašu kāpuru nemana, kāpēc nevar uzturā lietot sēni, kura tikusi drusku apgrauzta? Tomēr jāņem vērā, ka kāpuru vielmaiņas produkti tajā ir palikuši, kaut ar aci nesaskatāmi un nesagaršojami, tie satur, ja ne gluži toksiskas, tad mūsu organismiem pilnīgi nevajadzīgas vielas.
Ja ejat mežā regulāri un sēņošana kļūst par iecienītu aizraušanos, ieteicams iegādāties speciālu salokāmu sēņu nazīti, kuram vienā galā ir tāda kā otiņa – ar to tad uzreiz iespējams arī notraukt gružus un groziņā likt jau pavisam tīras sēnes. Īpaši noderīgi tas ir, vācot gailenes.
Daudz, dažādas un visur
Latvijā zināmas ap 4000 sēņu sugu, no tām ap 2000 – mikroskopiskās. Sēnes ir gan vecos mežos, gan jaunos mežos, uz celmiem, kritalām, arī dārzos, parkos, pļavās – itin visur. Inita Dāniele gan uzsver, ka "sēnes" skaitās ne tikai tās, kuras ēdam un kurām vizuāli ir ierastā sēņu forma – kātiņš un cepurīte, bet arī dažādi citi veidojumi un pat sīki mikroorganismi, kuriem ir būtiska loma dabā, piemēram, tie veicina lapu, zaru un koksnes sadalīšanos, augu izcelsmes atlieku noārdīšanos. Daudz dažādu, to skaitā retu, sēņu atrodas uz kritalām. Jo vecāka kritala, jo lielāka bioloģiskā daudzveidība uz tās.
Taču, runājot par ēdamajām sēnēm, jāpatur prātā, ka dažādām sugām patīk atšķirīgi mežu tipi. Piemēram, ienācējai Latvijas dabā – dzīslkāta bekai – tīk piejūras vide, pat kāpas. Eiropā dzīslkāta beka ir ieviesusies no Ziemeļamerikas, sākumā tās atradnes bija galvenokārt Kurzemē, bet tagad sēne jau daudz un strauji izplatījusies, aug ļoti lielās grupās. Sēne ir ēdama un garšīga, taču pēc būtības svešiniece Latvijas dabā. Kā svešās sēnes pie mums nonāk? Tās izplatās ar koksni, ievestu augsni, piemēram, ar dekoratīvajiem augiem, kuri ir ievesti no citām zemēm. Dažkārt gadās, ka tā no podiņa "izbēg" kādas pavisam eksotiskas sēnes, un izrādās, ka tās ir spējīgas augt arī savvaļā. Lielākoties gan tikai vienu sezonu.
Ēdama vai tomēr ne
Sēņu daudzveidība patiesi ir liela, un pat vienas sugas ietvaros sēnes var būt ļoti dažādas, tā ir, piemēram, ar bērzlapēm, kuru cepurīšu toņi var būt dažādās krāsās no oranžas līdz pat tumši sarkanbrūnai, – bērzlapju sugu ir vairāk nekā 100. Ir dažādi sēņu noteicēji, piemēram, lietotne Sēnes.lv, pirms pāris gadiem iznākusi arī Lielā sēņu grāmata, kuras autores ir LNDM speciālistes Inita Dāniele un Diāna Meiere, kas var palīdzēt orientēties sēņu pasaulē, taču visdrošāk sēni, kuru nepazīstat un par tās sugu neesat pārliecināts, atstāt mežā.
Ir dzirdēts, ka sēņu indīgumu mēģina noteikt pēc to smaržas. Taču patīkama vai nepatīkama smarža neliecina par sēnes ēdamību vai indīgumu. Protams, sēnes ar ļoti nepatīkamu smaku ir neēdamas tieši šī iemesla dēļ. Sēņu smarža gan nav tik izteikta kā ziedu smarža, tomēr tā var būt ļoti daudzveidīga un neparasta. Tā var būt vāja vai stipra, reizēm viegli atpazīstama, reizēm tik savdabīga, ka ar neko citu dabā nav salīdzināma. Smaržas stiprums atkarīgs no augtenes un laika apstākļiem – dažas sēnes vairāk smaržo lietainā laikā, turpretī citas – sausā. Reizēm sēnes sāk smaržot tikai žūstot vai bojājoties. Vietnē Dabas dati lasāms sēņu smaržu nianšu apraksts, kur teikts, ka sēnes var smaržot kā pēc medus (zaļā mušmire, miega un medainā bērzlape) un vijolītēm (smaržīgā aplocene), tā siļķēm (saldā krimilde, siļķu bērzlape) un pat gāzes (āžu tīmeklene, sēra pūkaine, smirdošā pūkaine). Lai šīs smaržas un smakas atšķirtu, nepieciešams "labs deguns" un pieredze.
Noteikti nevajag mēģināt sēni pagaršot, lai konstatētu, vai tā ir vai nav indīga, jo daudzas indīgas sēnes labi garšo, bet dažas ir pietiekami indīgas, lai būtu bīstamas pat ļoti nelielā daudzumā. Arī tas, ka sēni grauzuši tārpi vai gliemeži, nav nekāds rādītājs – daudzas dzīvas radības evolūcijas ceļā ir kļuvušas izturīgas pret indīgām sēnēm, bet cilvēki nav to skaitā.
Nevajadzētu ēst arī vecas, pāraugušas, apkaltušas vai bojāties sākušas sēnes, uz kurām parādās tumši plankumi.
Ja ļoti gribas noteikt kādas sēnes sugu, to var nofotografēt un bildi sūtīt uz LNDM vai publicēt vietnē Dabas dati un lūgt pieredzējušu sēņotāju vai mikologu padomu. Mēdz būt situācijas, kad cilvēki sēni nogriež un uz muzeju aiznes "dzīvā veidā", šādi, protams, visprecīzāk iespējams noteikt tās sugu.
***
Sēnes – vērtīgas uzturā
- Aizraujoša un, kā tagad moderni mēdz teikt, meditatīva nodarbe ir pati sēņošana, tā ir ne tikai noderīga gardas maltītes iegūšanai, bet arī labvēlīga nervu sistēmai, ja vien nekrītat izmisumā, ka neizdodas savākt tik daudz dabas velšu, kā esat iecerējis. Taču veselībai noderīgas vielas satur arī pašas sēnes. 5
- Tajās ir maz kaloriju, bet daudz olbaltumvielu un šķiedrvielu, mikroelementu – cinks, varš, fluors, kālijs, magnijs, dzelzs, nātrijs, sērs un hlors.
- A vitamīna vairāk ir baravikās, gailenēs, rudmiesēs, bet bērzu bekās PP1 vitamīna ir tikpat daudz kā raugā vai aknās. B1 vitamīna ziņā tās ir līdzīgas graudaugiem, bet D vitamīna ziņā – sviestam.
Avots: Mēness aptieka