Paugurknābja gulbji regulāri lielā skaitā ziemu pavada Latvijā. Tā kā gulbji ir lieli putni un bieži uzturas cilvēku apdzīvoto vietu tuvumā, tiek saņemtas ziņas, ka iedzīvotāji ir uztraukušies par gulbjiem, kas izskatās vai uzvedas netipiski. Tomēr gandrīz nevienā no šiem gadījumiem putniem nav nepieciešama cilvēku palīdzība. Tipiskākie piemēri dažādās situācijās, kas rada bažas:
Gulbis sēž uz ledus. Gulbju atpūšanās uz ledus vai zemes, īpaši, ja līdzās ir neaizsalis ūdens laukums, ir pavisam parasta parādība. Tas nenozīmē, ka gulbis ir iesalis vai kā citādi apdraudēts. Nekādā gadījumā nevajag kāpt uz ledus un mēģināt gulbi glābt!
Ūdens tūlīt aizsals. Ja gulbim šajā vietā vairs nebūs iespējas atrast barību, tas jebkurā brīdī var pārlidot uz citu piemērotu vietu, kas var būt gan Latvijā, gan vairāku simtu kilometru attālumā.
Gulbis nelido. Paugurknābja gulbis ir smagākais no Eiropas putniem, un pacelšanās un nolaišanās tam sagādā zināmas grūtības. Tāpēc bez īpašas vajadzības tas nelido, turklāt tas nav īpaši tramīgs cilvēku tuvumā.
Gulbis ir pelēks. Šogad šķīlušies gulbji ziemā vēl ir pelēkbrūni, taču tie vairs nav mazuļi, kas nespētu par sevi parūpēties.
Gulbis ir palicis viens. Lai gan parasti gulbji ziemā uzturas baros, tas, ka putns ir viens, nenozīmē, ka tas nokļuvis nelaimē. Visticamāk, šajā vietā lielam gulbju skaitam nepietiek vietas vai barības.
Gulbis nāk pie cilvēkiem. Tā kā cilvēki gulbjus bieži baro, tie ir pieraduši, ka no cilvēka var dabūt barību, taču tā nav izšķiroša gulbja izdzīvošanai. Labāk izvairīties no gulbju barošanas, veicinot ātrāku to pārcelšanos uz vietu, kur tie var sameklēt sev dabisko barību.
Nevienā no minētajiem gadījumiem nav nepieciešama gulbja glābšana!
Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina sabiedrību atturēties no ūdensputnu barošanas, lai šie putni nepierastu pie kādas konkrētas vietas, paļaujoties uz barības pieejamību un kavējoties doties barības meklējumos uz citām neaizsalušām ūdenstilpēm.