Lašveidīgo zivju populācijas stāvoklis Latvijas ūdeņos arvien pasliktinās. Kaut arī daba pati ir spējīga atjaunoties, cilvēku radītā slodze – piesārņojums, klimata pārmaiņas, hidroelektrostacijas un biotopu degradācija – to ir nopietni iedragājusi. Tāpēc Latvijā jau vairākus gadus tiek īstenota mērķtiecīga programma lašu mākslīgajai atražošanai. Tas ir sarežģīts, laikietilpīgs process, kura mērķis ir glābt vienu no vērtīgākajām un simboliskākajām mūsu upju sugām.
Laša loma ekosistēmā «Lašu populācijas stāvoklis Latvijā joprojām ir vājš. Šobrīd tas sasniedz vien ap 10% no tā, kāds tas varētu un kādam tam vajadzētu būt veselīgas populācijas apstākļos,» saka institūta BIOR Zivju resursu un pētniecības departamenta vadītājs Ivars Putnis. «Ja mēs neko nedarītu, situācija pasliktinātos vēl straujāk. Mākslīgā atražošana ir viens no nedaudzajiem efektīvajiem mehānismiem, kā saglabāt šo sugu nākotnei, tāpēc institūts BIOR turpina īstenot valsts Zivju resursu mākslīgās atražošanas plānu, kura viens no mērķiem ir nostiprināt lašu krājumus Latvijas upēs.»
Latvijas upēs mītošais Atlantijas lasis (Salmo salar) nav tikai vērtīga zvejas zivs un makšķernieku lepnums – tas ir arī būtiska daļa no ūdeņu ekoloģiskās līdzsvara sistēmas. Laši ir ļoti jutīgi pret ūdens kvalitāti, temperatūras izmaiņām un piesārņojumu. Tādēļ tie kalpo kā bioindikatori – ja upē joprojām dzīvo laši, tas nozīmē, ka ūdens ir tīrs, skābekļa saturs pietiekams un ekosistēma darbojas veselīgi. Ja plēsīgo zivju ir maz, tas nozīmē, ka visa barības ķēde nav līdzsvarā. Lasis arī pats ir barība daudziem plēsējiem – roņiem, jūras putniem, lielākām zivīm. Tā izzušana ietekmētu ne tikai zivju, bet arī putnu un zīdītāju populācijas.
Vides ietekme un klimata pārmaiņas
Laši ir migrējošas zivis – tie dzimst saldūdeņos, dzīvo jūrā un atgriežas nārstot savās dzimtajās upēs. Tāpēc galvenā loma lašu populācijas dzīvotspējā ir upēm. Latvijas lielākās lašupes ir Daugava, Gauja, Venta un Salaca. Lašu populācijas samazināšanos izraisa vairāki faktori – piesārņojums, upju aizaugšana, ūdens temperatūras celšanās, šķēršļi migrācijas ceļos un klimata pārmaiņas. «Viss, ko lietojam lauksaimniecībā – mēslojums un citas vielas –, agrāk vai vēlāk nonāk upēs,» stāsta I. Putnis. «Upes aizaug, samazinās skābekļa saturs, un vietas, kas agrāk bija piemērotas lašu dzīvei un nārstam, kļūst nederīgas.»
Arvien biežāk vasarās upēs novēro zemu ūdens līmeni un augstu temperatūru, kas lašiem rada stresu un apdraud izdzīvošanu. «Laši ir aukstumu mīlošas zivis – tām vajadzīgs vēss, ar skābekli bagāts, tekošs ūdens,» skaidro eksperts. «Ja šie apstākļi izzūd, zivis cieš. Diemžēl klimata izmaiņas ir process, ko nevaram apturēt, bet mēs varam mazināt citus negatīvos faktorus.»
Katrā upē lašu populāciju ietekmējošie apstākļi var atšķirties. Vēsturiski Daugava bija bagāta lašupe, bet tagad migrācija ir pilnībā bloķēta. Lai to atjaunotu, būtu jāierīko zivju ceļi, taču tas ir tehniski sarežģīti un ļoti dārgi. «Iespējams, nākotnē atradīsim risinājumu, bet šobrīd tā ir realitāte, ar kuru jārēķinās,» piebilst I. Putnis.
Ja Daugavā lašveidīgo zivju populāciju ietekmē hidroelektrostaciju kaskāde, tad Gaujā un Ventā – biotopu degradācija un citi stresa faktori.
Būtisku kaitējumu nodara arī roņu populācijas pieaugums Baltijas jūrā. «Ronis ir aizsargājama suga, taču tie barojas ar lašiem. Nereti tie plosa zivis pat zvejas rīkos,» stāsta I. Putnis. «Mēs nevaram ietekmēt roņu skaitu, bet varam veikt citus lašu populācijai labvēlīgus pasākumus.»
Kā notiek mākslīgā pavairošana
«Baltijas mērogā upēs ik gadu tiek ielaisti vairāki miljoni smoltu. Arī šogad turpinām sadarboties ar zivju audzētavām Tome, Dole, Pelči, Brasla, zvejniekiem un pašvaldībām, lai uzlabotu lašveidīgo zivju populāciju atražošanos,» uzsver Ivars Putnis.
Lašu mākslīgā pavairošana sākas rudenī, kad upēs laši gatavojas nārstam, – tas ir laika posms no septembra līdz novembrim, ķerot migrējošos lašus pirmsnārsta stadijā. Noķertās zivis īpašos konteineros tiek saudzīgi transportētas uz zivju audzētavām, kur tās dzīvo piemērotos baseinos, līdz sasniedz nārsta gatavību. Pēc apaugļošanas ikrus ievieto īpašās inkubācijas kastēs, savukārt pēc izšķilšanās pārvieto uz audzēšanas baseiniem. «Mēs noķeram zivis, no kurām iegūstam ikrus, mākslīgi tos apaugļojam un kontrolētā vidē audzējam līdz brīdim, kad mazuļi – smolti – kļūst pietiekami spēcīgi, lai atgrieztos savvaļā,» stāsta I. Putnis. «Dabā izdzīvo tikai neliela daļa mazuļu, bet audzētavā izdzīvošanas rādītāji ir ievērojami augstāki. No vienas lašu mātītes izdzīvo nesalīdzināmi vairāk mazuļu nekā dabiskos apstākļos, un katru gadu ūdeņos tiek ielaisti desmitiem tūkstošu mazuļu.»
Šis process ilgst aptuveni pusotru gadu. Kad mazuļi sasniedz nepieciešamo stadiju, tie tiek ielaisti Gaujā, Daugavā un Ventā, upēs, kas iekļautas valsts Zivju resursu mākslīgās atražošanas plānā, izvēloties piemērotāko laiku, vietu un zivju izmēru. Tāpat institūta BIOR pētnieki nodrošina uz datiem balstītu lašu populācijas atražošanas procesa pārvaldību: situāciju uzraugot upēs un zvejā, kā arī veicot datu analīzi par to, cik daudzi no izlaistajiem mazuļiem atgriežas savās nārsta vietās vēlākos gados. Audzētajām zivīm tiek nogriezta taukspura, lai vēlāk tās varētu atšķirt no dabiskajā vidē dzimušajām. «Šobrīd redzam, ka aptuveni puse no noķertajiem lašiem ir ar nogrieztām spurām. Tas nozīmē, ka mūsu sistēma strādā un šīs zivis izdzīvo un atgriežas nārstot,» ar piesardzīgu optimismu saka I. Putnis.
Noķert un saudzīgi atlaist
Tomēr vaislas zivju iegūšana ir tehniski sarežģīts process. It sevišķi Gaujā pēdējos gados kļūst arvien grūtāk noķert nepieciešamo zivju daudzumu. «Lai nodrošinātu nākamās paaudzes, no Latvijas upēm nepieciešams iegūt noteiktu skaitu vaislas zivju. Aptuveni 70 lašus mums vajag tikai no Gaujas vien,» skaidro Putnis.
«Pēdējos gados lašu vaislas zivis ir ļoti sarežģīti nozvejot atražošanai nepieciešamajā apjomā. Aprēķinātais valsts līmeņa sugas aizsardzības mērķis ir teju 10 reizes lielāks par sugas pašreizējo stāvokli, savukārt Latvijas lašupes pēdējos gados saražo tikai 15-58% no iespējamās smoltu produkcijas,» atklāj BIOR pārstāvis.
Lašu ķeršanai zinātnieki izmanto vairākas metodes – tradicionāli murdus un tīklus –, taču pēdējos gados esam sākuši eksperimentēt arī ar zinātnisko elektrozveju,» skaidro I. Putnis. «Tā ir zinātnē plaši izmantota metode – zivis netiek nogalinātas, tikai īslaicīgi apdullinātas ar kontrolēta līmeņa līdzstrāvu, kas zivīm rada muskuļu kontrakcijas un izraisa nekontrolētas kustības. Tas ļauj tās saudzīgi noķert un pārvietot uz audzētavu. Katru noķerto zivi mēs marķējam, lai vēlāk varētu sekot tās dzīves ciklam.»
Šogad BIOR sācis arī ģenētisko paraugu un veselības monitoringu, lai savlaicīgi identificētu iespējamos riskus un nodrošinātu gan audzēšanas, gan nākotnē upēs ielaižamo smoltu veselību. «Slimību uzraudzība ir ļoti nozīmīga, jo tikai veselas zivis nodrošina kvalitatīvu nākamo paaudzi,» uzsver I. Putnis.
Noķertās vaislas zivis vēlāk atkal tiek atlaistas savvaļā.
Bez sabiedrības paradumu maiņas neiztikt Latvijā notiek arī centieni atjaunot zivju nārsta vietas un upju straujteces ar akmeņainu gultni un labu skābekļa saturu. «Latvijas Zivju fonds, Pasaules Dabas fonds un arī BIOR veic biotopu atjaunošanas projektus, un mēs redzam, ka tiem ir pozitīvs efekts,» saka I. Putnis. «Bet rezultāti parādīsies tikai pēc vairākiem gadiem – daba nereaģē uzreiz.»
Arī sabiedrības iesaiste ir ļoti nozīmīga. «Mēs redzam, ka «ķer un atlaid» princips kļūst aizvien populārāks. Tas liecina par domāšanas maiņu – cilvēki sāk saprast, ka zivju resursi nav neizsmeļami,» uzsver I. Putnis.
Tomēr maluzveja joprojām ir problēma. «Katru gadu konstatējam gadījumus, kad makšķernieki nelegāli ķer nārstojošas zivis. Pat šoruden, kad notiek vaislas zivju zveja, redzam pierādījumus par nelikumīgu darbību. Tas apdraud visu mūsu darbu.»
Lai arī lašu populācija joprojām atrodas kritiskā līmenī, pētnieki nedomā padoties. «Mēs varam regulēt sugas saimniecisko izmantošanu, uzlabot dzīvotnes, samazināt barības vielu noplūdi, bet svarīgākais – mainīt sabiedrības attieksmi,» uzsver I. Putnis. «Baltijas jūras baseinā dzīvo vairāk nekā 80 miljoni cilvēku. Viss, ko darām uz sauszemes, agri vai vēlu nonāk arī jūrā. Ja mēs gribam, lai laši paliek mūsu upēs, mums jādzīvo gudrāk – gan likumu, gan ikdienas paradumu līmenī.»
Ziņo, ja pamani!
Noķertos lašus un taimiņus BIOR pētnieki iezīmē ar redzamām īpašām zīmītēm. Katrai zīmītei ir savs unikāls zivs identifikācijas numurs. BIOR aicina makšķerniekus un zvejniekus, kuri pēc sezonālā makšķerēšanas lieguma būs noķēruši šādu zivi, ziņot tās numuru un noķeršanas vietu institūtam BIOR, rakstot uz bior@bior. lv vai sūtot ziņu WhatsApp mob. 28648960.