Vilku mēnesis
Mežā ir divi lieli riesta periodi – rudenī par dzimtas turpinājumu rūpējas brieži, aļņi un stirnas, bet pēc īsa pārtraukuma decembrī harēmu sāk veidot mežakuiļi, un patlaban noslēdzas monogāmo un ģimenisko bebru dzimtas turpināšanas sezona. Savukārt februāris ir pelēču pārošanās aktīvākais periods. Biezokņos tie neslēpjas, tomēr piesardzību saglabā un meklē klusas un nomaļas vietas. Tiesa, riesta laikā vilki ir kustīgāki, nostaigā lielākus gabalus un pārvietojas arī dienā. Par teritorijas apgūšanu liecina ar urīnu aprasināti ciņi un ap tiem sakašņāts sniegs. "Stabilā vilku barā pēcnācējus rada vadoņi – alfa tēviņš un alfa mātīte. Gadās, ka vilku tēviņam ir vairākas partneres. Jaunuļiem viena divu, retāk triju gadu vecumā jādodas pasaulē meklēt pāri un veidot savu baru," skaidro bioloģe.
Dzimumgatavību mātītes sasniedz divu, tēviņi – triju gadu vecumā, un, pirms tas noticis, riesta laikā vilcēni turas nomaļus, atstājot mīlas pāri divvientulībā. Vilki parasti partneri izvēlas uz mūžu un citu meklē tikai tad, ja viņus šķīrusi nāve. Sliktāk, ja bojā aiziet alfa tēviņš un vilcenei neizdodas atrast jaunu dzīvesdraugu starp sugasbrāļiem – tad viņa sapārojas ar suni, un rodas hibrīddzīvnieki.
Vilksuns ir liecība par dabā izjauktu līdzsvaru.
"Normālos apstākļos mātītei nav problēmu atrast jaunu partneri. Hibrīdi rodas, ja vilku skaits apvidū ir neliels, jo cilvēks, pāmērīgi medījot, izjaucis bara sociālo un vecuma struktūru," skaidro Inta Lange. Suns aiziet mājās, bet vilcene paliek ar mazuļiem. Pieaugot viņiem dzimtu turpināt neizdodas, jo, lai gan tie auguši vilku barā un uzvedas līdzīgi vilkiem, par savējiem tomēr netiek uzskatīti. Viņi nav tik piesardzīgi, uzturas tuvāk cilvēku apdzīvotām vietām. Tomēr arī suņi šie dzīvnieki nav – pieradināt neizdotos, stāsta Inta Lange.
62–63 dienas ilgo grūsnību vilcene pavada iepriekš ierīkotā migā, kam tuvumā ir ūdens avots un pietiekami daudz barības. Nu tā būs vilku ģimenes mājvieta līdz pat septembrim. Nereti vilki iekārtojas āpšu alās, tās paplašinot, vai arī ierīko midzeni koku sagāzumos. Mazuļi dzimst aprīlī, maijā, bet migu pirmoreiz atstāj triju nedēļu vecumā.
Lūsenes smaržu vēstulītes
Februāra beigas un marta sākums ir arī lūšu riesta kulminācija. Ieraudzīt lūsi savām acīm ir liela veiksme; dzīvnieku lielākā aktivitāte ir krēslā un naktī, bet riesta laikā Latvijas meža kaķi ir īpaši uzmanīgi. "Ikdienā lūši ir vientuļnieki, bet riesta laikā tēviņš un mātīte kopā dodas pat medībās, taču pēc tam atkal katrs iet savu ceļu," norāda bioloģe. Jau kopš janvāra beigām mātīte ziņas par savu klātbūtni atstāj smaržu vēstulīšu veidā.
Pie vienas lūšu mātītes pulcējas vairāki potenciālie dzimtas turpinātāji, tāpēc izceļas kaķu cīņas, kas parasti izpaužas kā izrādīšanās un klaigāšana. "Lūšu tēviņš ķeras pie klasiskām kaķu izdarībām: izdod dažādas skaņas, murrā, ņaukst, skrāpē zemi un vārtās," stāsta Inta. Mātīte pārojas tikai ar vienu tēviņu, toties tēviņam, sevišķi, ja tas ir lūšu hierarhijas augšgalā, var būt vairākas draudzenes.
Dzimumgatavību lūši sasniedz divu gadu vecumā, taču izcīnīt tiesības pāroties lūšu tēviņi parasti spēj tikai trešajā dzīves gadā un partneri izvēlas uz vienu sezonu.
Lūsene mazuļus sagaida viena – aptuveni pēc 70 dienām maijā pasaulē nāk divi trīs mazuļi. Interesanti, ka jaunā paaudze piedzimst vienkrāsaina un līdz pusotra mēneša vecumam no midzeņa laukā nerādās. Kopā ar māti tie dzīvo līdz pat nākamajai lūsenes pārošanās sezonai ziemā.
Vieglprātīgās lapsas
Vilki un lūši mīlas rotaļām nododas, slēpjoties no cilvēku acīm, turpretim lapsas dzimumdziņas iespaidā kļūst pagalam vieglprātīgas – tieši šajā laikā klajos laukos un pļavās ir lielas iespējas pamanīt kūmiņu lēkāšanu ar paceltu asti. Pie tās atrodas specifisks smirddziedzeris, kura sekrēts tiek izmantots saziņai. Riesta laikā mātītes par savu gatavību turpināt dzimtu ziņo arī ar spalgiem, aprautiem rējieniem. Kuplastes ir pārāk aizņemtas, lai mestu cilpas, tomēr savas pēdas jauc, staigājot uz priekšu un atpakaļ.
Atšķirībā no lūšiem, kas kopā dzīvo tikai pārošanās periodā, lapsas uzvedas gluži otrādi – vairošanās laikā dzīvo ģimeņu grupās, bet pārējā laikā saimnieko katra savā teritorijā, kur ierīkotas vairākas slēptuves.
Lapsas dzimumgatavību sasniedz 10–11 mēnešu vecumā. Lai gan auru sākumā mātītei seko vairāki tēviņi, kuri laiku pa laikam uzrīko kaujas mākslas paraugdemonstrējumus, dāma savu vainadziņu atdod tikai vienam, un ar veiksminieku uz vienu sezonu tiek izveidots pāris. Tāpat kā vilki, arī lapsas iecienījušas āpšu un jenotsuņu pamestās alas, par kuru tagadējiem iemītniekiem liecina noapaļots zemes izsviedums un nelāgi smakojošas barības atliekas pie ieejas. Lapsēni dzimst maijā, jūnija sākumā, bet jau triju četru mēnešu vecumā kļūst patstāvīgi, un tad izjūk arī viņu vecāku kopdzīve.
Jenotsuņu mūža mīla
Jenotsuņi ir vieni no monogāmajiem dzīvniekiem dabā. Rudenī, kad jaunuļi aiziet no ģimenes, pirmo ziemu tie pavada kopā ar brāļiem un māsām, bet nākamajā rudenī atrod partneri, ar kuru kopā pavada visu atlikušo desmit līdz padsmit gadu ilgo mūžu.
"Jenotsuņu pāris pārziemo kopā plecu pie pleca, tāpēc kāzu laikam tiem jauna miga nav jāmeklē," norāda zvēru pazinēja Inta Lange. Ja zemādas tauku ir gana daudz, jenotsuņi ar sūnām izoderētā alā ne tikai pārlaiž ziemu, bet aukstā gadalaika beigās arī sapārojas. Martā tie lien laukā no savas ziemas mājas, steigšus atjauno iztērētās organisma rezerves un meklē vietu, kur laist pasaulē mazuļus. Galvenais, lai tuvumā būtu kāda ūdenstilpe, bet ne tik tuvu, lai palu un lietavu laikā bērnistaba applūstu.
Jenotsuņi var lepoties ar iespaidīgu vaislīgumu – vienā metienā dzimst seši septiņi mazuļi. Kucēni jau četru piecu mēnešu vecumā kļūst pilnīgi neatkarīgi un dodas prom no dzimtā apvidus.
Zaķu kaujas
Martā sākas arī pelēko un balto zaķu vairošanās periods, kas ilgst līdz pat vasaras nogalei. Zaķi ir poligāmi, un pieaugusi mātīte gada laikā piedzīvo divus vai pat trīs mazuļu metienus. Jau pirmajā dienā zaķēni spēj kustēties un trijās līdz piecās nedēļās kļūst patstāvīgi. Riesta laikā pelēkā zaķene klusām bubina un atstāj smaržu zīmes, bet tēviņi īpatnēji svilpo. Sapulcējušies pie mātītes, reizēm pat vairāk nekā trīs pielūdzēji ņemas lielīties, mētājot gaisā dibengalu un kulstot kājas.
Šai spēka parādei seko īsta kauja – zaķi metas murskulī un, izslējušies pakaļkājās, zvetē konkurentus ar priekšķepām vai arī lec un sper ar pakaļķepām. Dažkārt dzimumhormonu un mātītes klātbūtnes iespaidā garauši tā iekarst, ka kaujas ne vien naktīs, bet arī dienās. Neskatoties uz plēstiņu, zaķu tēviņi tomēr pamanās pieskriet pie kārotās sirdsdāmas un apliecināt savu uzmanību… viņu apčurājot!
komseks