Lietavas un pēc tam sekojošais siltais laiks rada labvēlīgus apstākļus tam, lai odu daudzums gan pilsētās, gan mežos šosezon būtu lielākā skaitā nekā citkārt. Negantie dzēlēji odi var būt kaitinoši. To kodumu vietas mēdz stipri niezēt un sāpēt. Par laimi, Latvijā vēl nav tādu odu sugu, kas pārnēsātu bīstamas slimības, kā tas ir citviet pasaulē.
Katram savs izskats un sīkšana
"Pēc maniem novērojumiem odu šovasar ir vairāk nekā citus gadus. Tas saistīts ar to, ka odu attīstībai nepieciešams mitrums un siltums. Odi attīstās ūdenī. Ierasts, ka vasaras ir salīdzinoši sausas, bet šogad bija lietavas, kurām sekoja silts laiks, tas arī veicināja odu savairošanos. Jāteic, ka stipras lietavas bija galvenokārt Rīgas reģionā, Jūrmalā un Jelgavā, kurā dzīvo liels skaits cilvēku, tāpēc šogad sūdzības par odu mākoņiem ir plašāk izskanējušas. Domājams, odu skaits vēl nesamazināsies pāris nedēļu, jo arī šī brīža lietus, kam seko siltās dienas, ir izdevīgi laikapstākļi odu kāpuriem," saka Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Jānis Dreimanis.
Pasaulē ir 3200 dzēlējodu sugu, taču Latvijā ir sastopamas aptuveni 30 no tām. Izplatītākā odu suga pie mums ir mežods, kuram latīniskais nosaukums ir Aedes vexans. Dažviet dabā to ir tik daudz, ka tikai katrs desmitais dzēlējods ir no citas sugas. Cilvēka tuvumā pilsētās izplatīts ir parastais ods Culex pipiens. Dzēlējodi ir apveltīti ar relatīvi labu dzirdi. Katrai sugai ir savs izskats un arī sava skaņas frekvence, kurā tie sīc, lai piesaistītu savas sugas partnerus. Odi parasti ir sastopami mitrās un ēnainās vietās. Visaktīvākie tie ir vakaros un naktīs. Bez to klātbūtnes neiztikt arī dienās, kad laiks ir apmācies, silts un ir bezvējš.
No kūniņas līdz lidojumam
Dzēlējodiem ir četras attīstības stadijas: ola, kāpurs, kūniņa un pieaugušais īpatnis. Lielākajai daļai sugu odu mātītes olas dēj stāvošos ūdeņos, piemēram, peļķēs, slapjās vietās mežos, dīķos, kuros maz zivju un citu dabisko odu ienaidnieku.
"Viena odu mātīte savas dzīves laikā izdēj no 100 līdz 300 oliņām. Olas tiek izdētas uz ūdens virsmas, kur pēcāk odu kāpuri dzīvo un barojas ar dažādām ūdenī esošām trūdvielām un mikroorganismiem. Oda šķilšanās notiek virs ūdens. Kūniņas ir vieglākas par ūdeni. Kad ods ir izšķīlies, kāds brītiņš tam jāpavada savā kūniņas apvalkā, lai viņš apžūtu un būtu spējīgs doties savā pirmajā lidojumā. Odu mātītes var izdzīvot līdz pat četrām nedēļām, turpretim odu tēviņu dzīves ilgums ir daudz īsāks, jo viņu galvenais uzdevums ir apaugļot mātīti," stāsta Jānis Dreimanis.
Vairākuma dzēlējodu sugu abu dzimumu pieaugušie īpatņi iet bojā jau rudenī jeb šī suga pārziemo olas stadijā. Viņu olas rudenī tiek izdētas tajās vietās, kur pavasarī vajadzētu būt mitrumam. Nākamajā gadā, kad iestājas silts laiks un olas pārklāj palu ūdeņi, no tām drīz vien izšķiļas jaunā odu paaudze. Lielākoties šo sugu pirmie odi Latvijā parādās aprīļa beigās un maija sākumā.
Asinis sūc tikai mātītes
Asinskāre raksturīga vienīgi odu mātītēm, jo viņām ir nepieciešamas olbaltumvielas, lai varētu izdēt oliņas un vairotos. Tēviņi asinis nesūc, bet pārtiek no nektāra un augu sulām. Tiesa, ir sugas, kuru mātītes spēj vairoties, arī nesūcot asinis, taču izdēto olu daudzums šādos gadījumos ir mazāks nekā asinssūcējām. Vajadzīgo proteīna apjomu odu mātītes var uzņemt, barojoties ne tikai ar cilvēka asinīm, bet arī ar dažādu zīdītāju un putnu asinīm.
"Odu mātītes asinis mēdz uzņemt ar porcijām. Viņas sūc asinis, pagaida pāris dienu, kamēr nobriest oliņas un var tās izdēt. Kad viena olu partija izdēta, viņas dodas atkal sūkt asinis, lai varētu turpināt vairoties. Odu mātītes labprāt sūc cilvēka asinis, jo mums ir maiga āda un viņām ir vieglāk atrast asinsvadus. Ar dzīvniekiem un putniem ir grūtāk, jo viņiem ir biezs apmatojums, bet arī tad viņas iemanās atrast ādas plankumus, kur nav bieza vilna vai spalvas, piemēram, pie acīm," teic Jānis Dreimanis.
Odu mātītes cilvēka ādā ievada snuķi, uztaustot asinsvadu, kapilāru, no kura sūkt asinis. Kad tas izdarīts, tiek izdalītas siekalas, kas satur nervus paralizējošas vielas, kuras ļauj atslābt muskuļiem, atvieglojot sūkšanas procesu un ātrumu. Tā kā cilvēka organisma imūnsistēma reaģē uz šīm siekalām, tiek izdalīti antihistamīni, kas rada niezi ap oda sakosto vietu. Katrai dzēlējodu sugai ir vairāk vai mazāk specifisks siekalu sastāvs, tāpēc to ievadīšana var izraisīt atšķirīgu reakciju: niezes stiprumu, apsārtuma un pampuma lielumu. Ja kukainis netiek aizdzīts vai nogalēts, pēc pāris minūtēm viņš ir uzņēmis tādu asins devu, kuras masa var vairākkārt pārsniegt paša sūcēja svaru.
Sajūt upuri no liela attāluma
Kā odi saprot, ka tuvumā atrodas "gards kumoss"? "Odi pat vairāku kilometru attālumā var sajust elpošanas rezultātā izdalīto ogļskābo gāzi, kā arī sviedru smārdu. Odu mātīte pielido, bet ne vienmēr ar pirmo dzēlienu atrod vajadzīgo asinsvadu, tāpēc mēdz izdarīt vairākkārtējus dūrienus. Lai arī šiem kukaiņiem nav tik skaidra redze kā mums, viņi spēj pamanīt kustīgu objektu, kas izceļas uz gaiša fona un izdala siltumu," skaidro Jānis Dreimanis.
Latvijā sastopamie odi ir visai nekaitīgi, taču citviet pasaulē tie pārnēsā daudz un dažādas slimības. Arī Eiropā pieaug saslimstība ar tropu drudzi, un iemesls tam ir tīģera odu invāzija. "Patlaban tīģera odi ir manīti 13 valstīs Eiropā, lielākoties Dienvideiropas daļā. Latvijā šie odi vēl nav konstatēti. Latvijā ir piecas malāriju odu sugas, bet, par laimi, mums nav šī mikroorganisma – malārijas plazmodija, kas var inficēt cilvēkus, tāpēc tie nepārnēsā šo slimību. To Latvijas iedzīvotāji var iegūt, ceļojot dienvidu valstīs, kur tas ir sastopams. Jāpiebilst, ka Latvijā pēdējoreiz malārijai bija lokāls uzliesmojums ar aptuveni 20 slimniekiem pagājušā gadsimta 50. gadu beigās saistībā ar inficētiem viesstrādniekiem," stāsta Jānis Dreimanis.
Klimata pārmaiņu rezultātā pastāv iespēja, ka nākotnē arī pie mums parādīsies jaunas odu sugas, kas līdz šim mūsu platuma grādos nav bijušas sastopamas. "Lai arī ziemas pie mums kļūst maigākas, labi ir tas, ka mums joprojām ir aukstuma periodi, kas neļauj pārziemot un nostabilizēties ienākošām sugām. No otras puses, ja būs ziemas ar biezu sniega segu, kāda bija pagājušajā gadā, tad šādi sniegoti apstākļi ir labvēlīgi kukaiņu pārziemošanai. Patlaban gan mūsu ziemas vienalga ir pārāk bargas, lai izdzīvotu tās odu sugas, kas spēj pārziemot dienvidu zemēs," piebilst Jānis Dreimanis.