Skatoties uz jūru no malas, nav iespējams pateikt, cik vesela ir tās vide. Jau daudzus gadus tiek runāts par to, ka Baltijas jūrā ienākušas vairākas svešzemju un invazīvās sugas, kas kaitē vietējai dzīvai radībai. Līdzās piesārņojumam un eitrofikācijai svešos ieceļotājus uzskata par nozīmīgu apdraudējumu Baltijas jūras ekosistēmai.
Tās, kuras kaitīgas
"Skaidrojot, kas ir invazīva suga, saviem studentiem rādu attēlu ar parasto ceriņu un latvāni. Vai šīs abas augu sugas ir gan svešzemju, gan invazīvas? Šis piemērs labāk ļauj saprast terminu, jo par latvāni teju zina visi, ka tā ir invazīva suga, kura ir jāizskauž, jo, saskaroties ar tā sulu, varam iegūt ādas apdegumu. Savukārt parastais ceriņš ir svešzemju suga, taču šo ienācējsugu, kas ir izplatījusies pa visu Latviju, neuzskatām par draudu. Mūsdienās plaši tiek diskutēts par svešzemju un invazīvajām sugām, jo dažkārt grūti ir nodalīt šos divus terminus, taču invazīva suga ir tā, kas var nodarīt acīmredzamu kaitējumu apkārtējai videi vai rada draudus cilvēka veselībai. 2014. gadā ir izstrādāta arī regula, kurā ir iekļautas tās sugas, kas šobrīd tiek uzskatītas par invazīvajām," skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Solvita Strāķe.
Apaļais jūrasgrundulis
Baltijas jūrā viena no redzamākajām sugām ar invazīvu raksturu jau ilgu laiku ir bijis apaļais jūrasgrundulis. Zivs, kas viegli atšķirama pēc izteikta melna punkta uz pirmās muguras peldspuras. Apaļais jūrasgrundulis pirmo reizi Baltijas jūrā manīts 1992. gadā, taču aptuveni desmit gadus tas uzturējās relatīvi nelielā teritorijā pie Polijas krastiem, jo tā dabiskais izplatības areāls ir Ponto-Kaspijas reģions.
"Uzskata, ka Baltijas jūrā tas nokļuvis ar kuģu balasta ūdeņiem, jo šī zivs ir pie grunts dzīvojoša suga, kas uzturas relatīvi nelielā teritorijā, lielus attālumus veic reti. Rudeņos gan jūrasgrundulis var migrēt no piekrastes uz dziļākiem ūdeņiem. Visticamāk, tā kāpuri vai ikri ir nokļuvuši balasta ūdeņos, un pie labvēlīgiem apstākļiem tiem ir izdevies iedzīvoties. Joprojām nav īsti skaidrs, kādēļ 2002. gadā tas sāka strauji izplatīties pa visu Baltijas jūru. Domājams, ka intensīvās kuģu satiksmes dēļ starp ostām Baltijas jūrā. Latvijā pirmais noķertais īpatnis zvejnieku tīkos parādījās Liepājā 2004. gadā, un jau pēc diviem gadiem pētnieki savās uzskaitēs jau konstatēja citviet, jo tā skaits strauji pieauga," stāsta Solvita Strāķe.
Apaļajam jūrasgrundulim ir ļoti laba apetīte, tas, ienākot jaunās teritorijās, izēd teju visu vietējās dzīvotnēs esošo. Baltijas jūrā tas barības ziņā konkurē ar vietējām plekstēm, barojoties ar abām sugām tik tīkamajām gliemenēm. Grundulim ir spēcīgs žoklis, tāpēc tas spēj apēst lielu daudzumu gliemeņu – līdz pat 80% no visām esošajām gliemenēm, kas aug uz akmeņiem piekrastes rajonos. Latvijā apaļais jūrasgrundulis ir rūpnieciskās zvejas suga, kuru iecienījuši piekrastes zvejnieki. Pateicoties tam, ka to drīkst makšķerēt, pēdējos gados Baltijas jūrā tā skaits ir samazinājies, taču tā joprojām tiek uzskatīta par invazīvu sugu un nopietnu draudu Baltijas jūras ekosistēmai.
Ķīnas cimdiņkrabis
Vēl viens nelūgtais viesis, kas Latvijas ūdeņos atceļojis no Tālajiem Austrumiem, ir Ķīnas cimdiņkrabis. Viena no galvenajām tā pazīmēm ir biezs apmatojums uz spīlēm. Īpatņu krāsojums var variēt no dzeltena līdz brūnam, retāk sarkanīgam tonim.
"Šī ir invazīva suga, kurai Baltijas jūras Igaunijas, Somijas un Latvijas teritorijas varētu uzskatīt par izplatības robežas malu, bet to skaits milzīgos apjomos sastopams Eiropas vidienē, pie Vācijas krastiem. Tas skaidrojams ar to, ka šim krabim ir ārkārtīgi sarežģīta bioloģija. Lai tas sekmīgi vairotos, ir nepieciešams noteikts ūdens sāļums, ap 25 gramiem sāls litrā, un tāds pieejams pie Ziemeļjūras krastiem. Lai arī Baltijas jūrā nav tik sāļš ūdens, ik gadu pie mums tiek noķerti no 100 līdz 300 krabjiem. Visticamāk, pie mums tā kāpuri vai nelieli to īpatņi nokļūst ar kuģu balasta ūdeņiem. Rīgas ostā lielie tirdzniecības kuģi piestāj tālu Daugavā, jo ostas garums ir ap 20 kilometriem. Kāpuri, nonākot saldūdenī, turpina attīstīties, tāpēc tie ir manīti gan Daugavā, gan vairākās tās pietekās. Saldūdenī pieaugot, tie rāpo atpakaļ uz jūru, bet mazā ūdens sāļuma dēļ Baltijas jūrā tie nespēj vairoties, taču, domājams, ka kuģu satiksme nodrošina šīs populācijas stabilitāti pie mums. Latvijā dabisko ienaidnieku šim krabim ir maz, ja nu vienīgi kāds jenots vai ūdrs, kas spēj tos noķert," teic Solvita Strāķe.
Valstis, kurās konstatēta liela cimdiņkrabju populācija, norāda uz lieliem zaudējumiem komerciālajai zvejniecībai, jo tas mīl baroties ar ekonomiski nozīmīgu zivju sugu mazuļiem, kā arī ieķerties zvejas tīklos un sabojāt tos. Tie konkurē ar vietējām sugām par barību un teritoriju, radot izmaiņas ekosistēmā. Cimdiņkrabji upju krastos rok alas, tādējādi sekmējot krastu eroziju, saduļķojot ūdeni, kas izmaina līdzšinējos apstākļus citiem ūdenstilpi apdzīvojošajiem organismiem. Savā dabiskajā dzimtenē tas var pārnēsāt cilvēku veselībai bīstamo plaušu parazītu trematodi, ar kuru iespējams inficēties, pārtikā patērējot termiski neapstrādātu krabju gaļu.
Dubļu krabis
Ja cimdiņkrabis ir gana liels, lai to varētu viegli pamanīt, tad krietni mazāki savos izmēros ir dubļu krabji. To izcelsme ir Atlantijas okeāna ziemeļrietumu piekraste, Teksasas un Floridas štatu upju grīvas. Dubļu krabji ir maza izmēra, var sasniegt līdz trīs centimetriem. Krāsojums tiem ir no tumši brūngana līdz olīvzaļam, bet apakšpusē gaišs. Izplatība galvenokārt notiek ar kuģu balasta ūdeņiem, esot kāpuru stadijā vai paslēpjoties apaugumos, kas atrodas uz kuģu korpusiem. Eiropā šī suga pirmo reizi konstatēta 1874. gadā, bet Baltijas jūrā Vācijas piekrastē ap 1950. gadu.
"Lai arī pie mums iedzīvotāji šos mazos krabīšus tik bieži nepamana, tie pie mums ir iedzīvojušies un gana strauji attīstās to populācija. Mazā izmēra dēļ tos visvieglāk pamanīt, ejot gar pludmali. Ja smiltīs ir izskalots koka gabaliņš, tad uz tā var sasēsties pat līdz desmit mazo krabīšu. Pie mums dubļu krabju ilgu laiku nebija, lai gan pētnieki no Igaunijas un Somijas jau sen ziņoja par to savairošanos. Tā kā Igaunijā un Somijā jūras krasti ir daudz seklāki, akmeņaināki, pateicoties tur sastopamajiem salu arhipelāgiem, krabjiem šādās vietās ir ērtāk paslēpties un ierakties. Savukārt Latvijā jūras krasti ir atklāti un ar spēcīgu viļņu iedarbību, tādēļ krabjiem grūti atrast slēptuves. Esam novērojuši, ka dubļu krabji pie mums vairāk ierodas no Igaunijas puses. Ostās, ievācot paraugus, redzam, ka tur dubļu krabji uzturas visvairāk. Tas ir pašsaprotami, jo osta ir vide, kur ir daudz paslēptuvju un dubļaināku grunts nogulumu, taču pērn tie manīti arī citās vietās Latvijas piekrastē," stāsta Solvita Strāķe.
Dubļu krabis ir visēdājs un barojas ar mikroorganismu atliekām, aļģēm un sīkiem bezmugurkaulniekiem. Šo krabju populācijas palielināšanās var veicināt vietējo bezmugurkaulnieku sugu skaita samazināšanos, jo tie konkurē par barības resursiem ar vietējām sugām. Turpretim dubļu krabji var kļūt par gardu mielastu vietējām zivīm un putniem. Baltijas jūrā to dabiskie ienaidnieki ir jūras kraukļi un asari. Ierokoties gruntī un irdinot to, krabji pārveido tās struktūru un padara to neapdzīvojamu citiem.
Jābūt vērīgiem un atbildīgiem
Baltijas jūrā ir sastopamas arī citas svešzemju un invazīvās sugas, piemēram, Eiropas akmeņu garnele, daudzveidīgā sēdgliemene, jūraszīle u. c. Lai saprastu, kas un pa kādiem ceļiem pie mums Baltijas jūrā ieceļo, pētnieki regulāri apseko ostas un ievāc paraugus. Arī iedzīvotāji ir aicināti ziņot Dabas aizsardzības pārvaldei, ja pamana kādu no invazīvajām sugām, it īpaši, ja tas ir Ķīnas cimdiņkrabis, kura izplatību ir apņēmušās apturēt daudzas valstis, tajā skaitā Latvija. Ja to izdodas noķert, nekāda gadījumā to nevajadzētu laist atpakaļ ūdenī.
"Cilvēki dažreiz neaizdomājas, nopērkot internetā eksotiskus bruņurupučus, krabjus vai zivis, kas spēj izdzīvot arī mūsu jūrā un saldūdenī, ka ar šādu rīcību var kaitēt mūsu dabai. Ja dzīvnieks nejauši izbēg, varbūt tie arī pie mums nesavairosies, bet visdažādākie parazīti, ko tie, iespējams, pārnēsā, var nokļūt savvaļā un savairoties, kas vēlāk negatīvi ietekmē dabiskajā vidē sastopamos dzīvniekus un mūsu ekosistēmu. Aicinu cilvēkus rīkoties atbildīgi un būt saudzīgiem pret apkārtējo vidi," piebilst Solvita Strāķe.